Liellopu audzēšanas melnā puse

Lielie dzīvnieki, kas pēc ārienes izskatās kā milži, patiesībā ir maigi, ziņkārīgi un gudri dzīvnieki. Tie ir bara dzīvnieki, un tāpat kā mūsu četrkājainie draugi suņi, arī govīm patīk pavadīt laiku kopā ar citām govīm. Faktiski var uzskatīt, ka govis ir arī ļoti līdzīgas cilvēkiem, tieši to spilgto raksturojumu dēļ: dažas ir drosmīgas, dažas kautrīgas, dažas draudzīgas, bet dažas lecīgas. Saskaņā ar pētījumiem, govis ir gudri dzīvnieki, kas var atcerēties lietas ļoti ilgu laiku. Govis socializējas sarežģītos veidos, laika gaitā attīstot ciešu draudzību, un dažreiz turot aizvainojumu pret citām govīm, kas savulaik ir kaut ko sliktu izdarījušas. Tāpēc mūsdienu lauksaimniecība un fermu audzēšana ir krietni vien izbojājusi dabisko dzīvnieku labklājību, liedzot tām svaigu gaisu, ganības un sabiedrību.

Tāpat kā visi dzīvnieki, arī govis novērtē savu dzīvi un nevēlas mirt. Netrūkst stāstu, kuros atklāts, kā govis cenšas izbēgt no sava “likteņa” tikt aizsūtītām uz kautuvi vai citu fermu. Govs Emīlija Masačūsetsā bija spējīga pārlēkt pāri 5 pēdu augstiem vārtiem, lai izvairītos no kautuves. Govs Sūzija izlauzās no iekraušanas kuģī, kas arī veda uz kautuvi – viņa ieleca upē un spēja nopeldēt vairākus kilometrus pāri upei. Govis jūt, kas viņas sagaida, un neviens saprātīgs dzīvnieks to nevēlētos piedzīvot.

Amerikas Savienotajās Valstīs gaļas un piena nozarēs katru gadu cieš un mirst vairāk nekā 29 miljoni govis. Bez pretsāpju līdzekļiem dzīvniekiem ar uzkarsētiem ieročiem tiek iededzinātas firmas zīmes, tiek nogriezti ragi, kā arī vīriešu dzimuma dzīvnieki tiek kastrēti. Kad tās ir sasniegušas pietiekamu vecumu, govis masveidā tiek nosūtītas uz fermām vai kautuvēm. Piensaimniecībā govis tiek mākslīgi impregnētas lai saglabātu piena plūšanu, tās tiek atdalītas no saviem jaundzimušajiem teļiem, līdz beidzot to ķermenis vairs nespēj funkcionēt, tāpēc arī tiek nosūtītas uz kautuvēm. Patiesībā, govīm ir ļoti spēcīgi izteiktas mātes jūtas, tāpēc, atšķirot tās no jaundzimušajiem teļiem, viņas izmisīgi kliedz vairākas dienas pēc tam.

Govis pienu ražo tieši tā paša iemesla dēļ, kā cilvēki – lai pabarotu savus mazuļus. Lai piespiestu mātītes ražot daudz vairāk piena, tās tiek impregnētas, izmantojot mākslīgo apsēklošanu katru gadu. Teļi tiek atrauti no mātēm un tiem ir tikai divi likteņi kas atšķiras no dzimuma. Tēviņi nonāk audzētavās, kur tiek nobaroti, lai iegūtu lielāku muskuļu svaru un ieguvi gaļas produkcijā. Turpretī mātītēm ir tieši tāds pats liktenis kā teļu mammām – ražot pienu, dzemdēt bērnus un, kad ķermenis paliks pavisam “nelietojams”, tas nonāks kautuvē. Vidēji viena govs šobrīd dienā ražo apmēram četras reizes vairāk nekā tas bija 1950.tajos gados. Piena govīm tiek dotas dažādas zāles, kas novērš sāpīgu iekaisumu rašanos tesmeņa zonās. Saskaņā ar ASV Lauksaimniecības departamentu, 16,5% no piena govīm cieš no mastīta, kas ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem pieaugušām govīm piensaimniecības nozarē.

Govju dabīgais dzīves mūžs ir apmēram 20 gadi, turpretī tās govis, kuras tiek izmantotas piensaimniecības nozarē nodzīvo vien 5 gadus, jo viņu organisms paliek bezspēcīgs no patstāvīgas grūtniecības vai zīdīšanas perioda. Turklāt, līdz savam nāves brīdim, vismaz 50% no govīm ir klibas, jo tām ir jāstāv uz betona grīdas.

Liellopi, kuri tiek audzēti gaļas ieguvei, regulāri saņem antibiotiku devas, lai tie ātrāk augtu un saglabātu veselību tajos nožēlojamos apstākļos, kādi tiem ir piešķirti. Dažas no antibiotikām, tostarp penicilīns un tetraciklīns tiek lietots arī lai ārstētu cilvēkus. Tādējādi mēs iegūstam to, ka organisms paliek rezistents pret baktērijām, jo pārlieku daudz ēdam produktus, kuru sastāvā jau ir šīs antivielas. Teksasas Tehnoloģiskās universitātes zinātnieki izsaka bažas, ka baktērijas, kuras paliks rezistentas pret šīm antivielām, var nokļūt gaisā un radīt cilvēkiem grūti ārstējamas infekcijas slimības.