Lauksaimniecības vēsture

Lauksaimniecības vēsture ir stāsts par cilvēces attīstību un zemju apstrādāšanu, lai ražotu pārtiku, šķiedrvielas un citas preces, kuras sistemātiski prasīja zināšanu un tehnikas paaugstināšanu. Pirms cilvēce sāka attīstīt augu audzēšanu, pārsvarā pārtika tika iegūta medījot un ievācot dabas veltes. Zināšanas un prasme rūpēties par augsni un produktiem uzlaboja cilvēku labklājību, ļaujot klaniem un ciltīm palikt vienā vietā paaudzi pēc paaudzes. Arheoloģiskās liecības parāda, ka šāda attīstība ir sākusi notikt jau vairākus desmitus gadu pirms mūsu ēras. Turklāt, nav noslēpums, ka vēl joprojām cilvēki domā kā uzlabot un paplašināt savas auglīgās zemes efektīvāku izmantošanu.

Pateicoties lauksaimniecībai, attīstījās arī pilsētas, kā arī tirdzniecības attiecības starp dažādiem reģioniem un iedzīvotāju grupām. Cilvēki sāka piegādāt preces no vienas vietas uz otru, kur attiecīgie apstākļi (klimatiskie apstākļi, augsne un citi) liedza iegūt. Lauksaimniecība bija svarīgs aspekts ekonomikas izaugsmē vairākus gadsimtus pirms rūpnieciskās revolūcijas. Ilgtspējīga attīstība pasaules pārtikas piegādes sfērā ietekmē ilgtermiņa izdzīvošanu, tāpēc jārūpējas, lai lauksaimniecības metodes paliek harmonijā ar apkārtējo vidi.

Lauksaimniecības pirmsākumi
Lauksaimniecība, domājams, ir izveidojusies dažādos laikos atsevišķās zonās, no kurām visagrākā, šķiet, ir bijusi Dienvidrietumu Āzija. Apzināt absolūto lauksaimniecības sākuma posmu ir problemātiski, jo pāreja no mednieku-vācēju sabiedrības ir bijusi jau vairākus tūkstošus gadus pirms tika veikti datējumi. Ir pierādījumi, ka savvaļas graudaugi tikuši izmantoti un audzēti pirms aptuveni 20 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras Dienvidrietumu Āzijā un Ziemeļāfrikā. Kvieši ir bijuši pirmie graudaugi, kuri ir sēti speciāli, lai novāktu un lietotu pārtikā lielos apjomos. 70000 gados pirms mūsu ēras sējas un ražas novākšana sasniedza Mezopotāmiju, kas vairojās ar lielu pārtikas uzplaukumu, jo augsne tur bija īpaši piemērota kultūraugu audzēšanai. Pēc tūkstoš gadiem lauksaimniecība bija iesakņojusies arī Nīlas upes reģionā, kā arī Ķīnā un Tuvajos Austrumos. Tomēr Ķīnā kā primārā kultūra sāka tikt izmantota rīsu audzēšana, atstājot kviešus un citus kultūraugus kā mazāk populāru. Kukurūza pirmo reizi tika sākta audzēt kā kultūraugs ap 3000 gadu pirms mūsu ēras, lai gan zinātnieki šo jautājumu mēdz apstrīdēt, uzsverot, ka ir daudz senākas liecības par šo laiku. Jaunajā pasaulē Amerikā sāka masveidā audzēt arī tādus pārtikas produktus kā kartupeļus, tomātus, piparus, ķirbjus un pupiņas, jo tieši šeit bija raksturīgi plaši lauksaimniecības lauki, Andu kalnu pakājē.

Par vienu no lauksaimniecības attīstības iemesliem varētu uzskatīt klimata pārmaiņas, taču, iespējams, visai cieša saikne bija arī sociālajiem iemesliem – jaunu zemju atklāšana, dāvanu pasniegšana no eksotiskajām valstīm un svešām kultūrām. Pavisam noteikti notika pakāpeniska pāreja no mednieku-vācēju sabiedrības uz lauksaimniecības ekonomiku, jo daudzi kultūraugi bija apzināti apstrādāti, bet citus produktus vēl joprojām ievāca no savvaļas. Līdz par Bronzas laikmetam, vietējiem iedzīvotājiem bija pilnīga atkarība no iekšzemes kultūraugiem un savvaļas resursiem, kas noteica katras vietas konkrētos ēšanas paradumus. Intensīvā lauksaimniecība dod daudz lielāku labumu nekā medības-vākšana spēja atbalstīt. Jo visu, kas tika uzaudzēts un netika izmantots, varēja uzkrāt, kā arī tirgoties ar citām kultūrām. Lauksaimnieki spēja pabarot lielu skaitu cilvēku, kas arī faktiski bija izšķirošais faktos patstāvīgās armijas un karavīru pieaugumam.

Šumeru lauksaimniecība vija viens no ietekmējošajiem faktoriem, kas veicināja teritorijas paplašināšanos, padarot to par lielu impēriju. Lauksaimniecības zemju apgūšana arī bija viens no iemesliem, kāpēc izcēlās konflikti starp teritorijām – ikviens gribēja iegūt labākas augsnes, plašākas teritorijas, kur audzēt savu kultūru.