Mūsdienu ekonomika

Latvija ir Eiropas Savienības, kurai pieder vislielākais vienotais tirgus visā pasaulē, locekle. Vidējā alga, pēc iestāšanās ES ir augusi vairākkārt.

Stingrā finansiālā disciplīna ir palīdzējusi valstij pārvarēt ne vienu vien ekonomikas krīzi. Valdība ir izpildījusi visas saistības attiecībā pret starptautiskajiem kreditoriem. Latvija, jau pirms vairākiem gadiem ir atgriezusies normālā stāvoklī. Nacionālais kredīts 2014. gadā sasniedza A līmeni, kļuva stabils un prognozējams. Tajā pašā gadā Latvija izgāja Eiropas Centrālās Bankas stresa testu. Vispasaules Banka un Eiropas Centrālā Banka prognozē, ka vidējais ekonomikas pieaugums līdz 2018. gadam sastādīs aptuveni 40%.

Latvijas ekonomikā ir vērojamas četri, ļoti spēcīgi sektori – lauksaimniecība, ķīmiskā rūpniecība, loģistika un kokapstrāde. Citi, arī ļoti svarīgi sektori ir tekstilrūpniecība, pārtikas rūpniecība, mašīnbūve un zaļās tehnoloģijas.

Auglīgās augsnes un mērenais klimats ir veicinājis lauksaimniecības attīstību. Tā ir viena no Latvijas tradicionālajām nozarēm ar kuru iedzīvotāji nodarbojas arī mūsdienās. Gada laikā, tiek saražots produkcijas vairāk par vienu miljardu eiro. Graudu ražošana valstī sastāda vienu trešdaļu no visa ražošanas sektora, получать деньги. Kvalitatīvi piena un medus produkti tiek eksportēti uz ārzemēm. Šie produkti ir Latvijas gods un lepnums.

Ķīmiskā rūpniecība Latvijā balstās uz augsti kvalificētiem cilvēku resursiem. Latvijā ražotie farmaceitiskie, pārstrādātie un ekoloģiski ķīmiskie produkti, kā arī bioloģiskā kosmētika , tiek plaši eksportēti uz ārzemēm. Vietējie eksperti nodarbojas ar inovatīviem, fundamentāliem pētījumiem un to attīstību. Pētījumi medicīnā tiek uzskatīti par vieni no labākajiem ķīmiskās rūpniecības jomā Latvijā.

Pateicoties izdevīgajam Latvijas ģeogrāfiskajam izvietojumam, valstī ir labi attīstīta loģistika. Ostas, dzelzceļš un valsts ceļi savieno visu Eiropu, kā arī pārējo Rietumu daļu ar Austrumiem. Sasniegt 25 miljonus klientu no Baltijas reģiona ir iespējams četrdesmit astoņās stundās. Dzelzceļa maršruts no Rīgas līdz Ķīnai, ļauj piegādāt preces uz norādīto adresi par vienu mēnesi ātrāk, nekā pa visīsāko jūras ceļu. Rīgas lidosta nodrošina Eiropas un transkontinentālos lidojumus gandrīz uz visiem pasaules punktiem.

Pateicoties Latvijas zaļajam zeltam, valstī labi attīstījusies ir kokapstrāde. Gandrīz puse no Latvijas teritorijas ir nosegta ar zaļiem, bieziem mežiem. Daļa no tiem tiek izcirsta un eksportēta. Koki, kas ir paredzēti celtniecībai sastāda lielāko eksporta daļu. Specializētie dabas parki, valsts meži un stratēģijas, kas tiek pielietotas ilglaicīgai to attīstībai, ļauj saglabāt līdzsvaru starp dabu un interesantiem uzņēmējdarbības veidiem.

Augsti attīstītās tehnoloģijas, elektronika, informācijas tehnoloģijas un dizains – lūk, jaunie veiksmes stāsti, kas ienāks valsts vēsturē un padarīs to vēl varenāku. Radītā pirmklasīgā infrastruktūra loģistikas un komunikāciju jomā atvieglo biznesa funkcionēšanu, padara preces un pakalpojumus daudz pieejamākus un konkurēt spējīgākus. Inovatīvā produkcija, kas tiek saražota Latvijā, tiek augstu vērtēta daudzos pasaules tirgos.

Latvijas ekonomikai ir tendence attīstīties un straujiem soļiem iet uz priekšu, par to liecina eksporta preču un pakalpojumu pieaugums, kas 2017. gada otrajā kvartālā palielinājās par 5%, kā arī tas, ka darbinieku algas, šajā pašā laika posmā palielinājās par 9%.

Bioloģiskā lauksaimniecība

Bioloģiskā lauksaimniecība ir augkopības un lopkopības produkcijas audzēšanas metode, kas ietver sevī daudz vairāk nekā pesticīdu, minerālmēslu, ģenētiski modificētu organismu, antibiotiku un augšanas hormonu nelietošanu. Tā ir visaptveroša sistēma, kas paredzētu, lai optimizētu produktivitāti un derīgumu dažādām kopienām agro-ekosistēmā, tai skaitā augsnes organismiem, augiem, dzīvniekiem un arī cilvēkiem. Galvenais mērķis, kāpēc cilvēki nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību ir attīstīt saimniecību, kas ir harmonijā ar apkārtējo vidi. Par to vairāk stāsta Imprumut-Acum.

Vispārējie principi, kas atbilst bioloģiskās lauksaimniecības prasībām ir:

  • Aizsargāt vidi, mazināt augsnes degradāciju un eroziju, samazināt piesārņojumu, optimizēt bioloģisko produktivitāti un veicināt stabilu augsnes veselības stāvokli
  • Uzturēt ilgtermiņa augsnes auglību, optimizējot apstākļus bioloģiskajai audzēšanai
  • Salabāt bioloģisko daudzveidību konkrētā ekosistēmā (augsnē, ganībās, reģionā)
  • Pārstrādāt materiālus un resursus pēc iespējas saudzīgākā veidā, piemēram, veidojot kompostu
  • Sniegt mājlopiem nepieciešamo aprūpi, kas veicina veselību un atbilst dabīgās uzvedības normām
  • Sagatavot bioloģiskus produktus, uzsverot kvalitāti visos ražošanas posmos
  • Paļauties uz atjaunojamiem resursiem vietējā mēroga lauksaimniecības sistēmā

Bioloģiskā daudzveidība veicina izmantot kultūras apmaiņu vienā augsnes teritorijā, līdzsvarojot augsnes uzturvielas. Lai saglabātu augsnes organiskās vielas un auglību, tiek izmantot kūtsmēsli un kompostrētas pārtikas izejvielas. Šāda kultūras maiņa ļauj kontrolēt arī kukaiņu un slimību cēloņus, uzlabo ģenētiku un rezistento šķirņu atpazīšanu. Integrēta kaitēkļu un nezāļu pārvaldība ir viens no būtiskākajiem bioloģiskās lauksaimniecības rīkiem. Organiski apstrādātie pesticīdi ietver “dabas” vai citu kaitēkļu apkarošanas produktu vielas, kas ir atļauto vielu sarakstā no bioloģiskās lauksaimniecības standartiem. Pieļaujamo vielu saraksts identificē vielas (PSL), kuras atļauts izmantot kā pesticīdus bioloģiskajā daudzveidībā.

Bioloģiskās lauksaimniecības standarti aizliedz produktu gēnu inženieriju un dzīvnieku klonēšanu, sintētisko pesticīdu izmantošanu, sintētisko mēslojumu izmantošanu, imprumuturi rapide fara garantii, notekūdeņu piesārņošanu, sintētisko antivielu barošanu, sintētiskos pārtikas apstrādes līdzekļus, kā arī sastāvdaļu izmantošanu. Aizliegto produktu praksi nevar izmantot tās sertificētās bioloģiskās saimniecības vismaz trīs gadus pirms to produkti ir tikuši apliecināti kā bioloģiskie. Lopi, kuri tiek audzēti kā bioloģiskie, 100% jābaro ar organiskām barības sastāvdaļām. Jāatzīst, ka ievērot visas regulas un sekot līdzi visiem procesiem ir ļoti grūti, jo bioloģiskā lauksaimniecība rada daudz problēmas. Dažas kultūras ir daudz grūtāk izaudzējamas, nekā citas, kuras aug dabīgi. Tomēr gandrīz katru preci var ražot un audzēt organiski.

Bioloģiskās pārtikas tirgus šobrīd pasaulē ir pieaudzis pēdējo 15 gadu laikā. Tiek prognozēts vēl lielāks tās pieaugums nākamo gadu laikā, kas var sasniegt vēl par 20% lielāku bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru.

Patērētāji iegādājas bioloģisko pārtiku dažādu iemeslu dēļ. Daudzi vēlas iegādāties produktus, kuri nesatur ķīmiskas vielas, pesticīdus un kuri audzēti ķīmiska mēslojuma apstrādātā augsnē. Dažiem patērētājiem vienkārši patīk izmēģināt jaunus un dažādus produktus. Vārds “bioloģisks” tiek uzskatīts par labu modes tendenci, un dažkārt tikai dēļ nosaukuma tiek izvēlēts iegādāties tieši šis produkts. Bioloģiskie produkti atšķiras ar garšu, smaržu, un, protams, ar sastāvu. Bioloģiski audzētus pārtikas produktus var arī ilgāk uzturēt svaigus, apzinoties, ka tiem nav pielietotas nekādas ķīmiskas vielas, lai uzglabātu svaigumu. Šāda bioloģiski audzēta pārtika ir rezistenta pret straujo pelējuma un puves parādīšanos.

Neskatoties uz daudz labām lietām, kuras saistās ar bioloģisko lauksaimniecību, jautājums paliek neatklāts – kāpēc lielākā daļa lauksaimnieku joprojām nodarbojas ar industrializēto lauksaimniecību? Šis ir jautājums, ko varētu uzdot katram cilvēkam – gan tiem, kuri nodarbojās ar ražošanu, gan tiem, kuri atbalsta šādu ražošanu, nepērkot bioloģisku un veselīgu pārtiku. Ja fakts, ka bioloģiskā lauksaimniecība tomēr izmanto pesticīdus, lai gan – atļautos, tomēr neuzrunā pircēju iegādāties šo pārtiku, vislabākā alternatīva ir produktiem, kuri ir audzēti ilgtspējīgas lauksaimniecības metožu ietvaros.

Ilgtspējīga lauksaimniecība

Mūsdienās vārds “ilgtspējīgs” ir kļuvis par ļoti populāru vārdu un tas tiek lietots, lai aprakstītu daudz dažādas lietas. Kāda ir saikne starp ilgtspējīgumu un lauksaimniecību? Ja tev būtu jāizvēlas, ko tu labāk ēstu: pārtiku, kas tiek audzēta dabiskā ceļā, vai pārtiku, kura ir uzlabota, apsmidzināta ar pesticīdiem un minerāliem? Lielākā daļa cilvēku, protams, izvēlētos dabīgi augušu pārtiku, kas ir bez ķimikālijām un mākslīgiem uzlabojumiem. Diemžēl, lielākā daļa pārtikas, kuru mēs patērējam, tomēr, ir ražota, izmantojot industrializētu lauksaimniecību, kas iekļaujas ne-dabīgajā audzēšanas metodē. Lai gan rūpnieciski ražota pārtika ir devusi iespēju ražot lielu daudzumu pārtikas, tomēr tai līdzi nāk daudzi negatīvi aspekti. Aspekti iegūti šeit.

Ilgtspējīga lauksaimniecība ir lauksaimniecības veids, kas vērsts uz kultūras un mājlopu audzēšanu ilgtermiņā, bet ar minimālu ietekmi uz vidi. Šis lauksaimniecības veids mēģina atrast labu līdzsvaru starp nepieciešamību pēc pārtikas, tajā pašā laikā saglabājot ekoloģisko veselību. Papildus tīras pārtikas audzēšanai, ir vairāki mērķi, kurus var sasniegt ilgtspējīga lauksaimniecība: ūdens taupīšana un nepiesārņošana, samazinot minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, bioloģiskās daudzveidības veicināšana audzētajām kultūrām un visai ekosistēmai kopumā. Ilgtspējīga lauksaimniecība ir vērsta arī uz ekonomiskās stabilitātes saglabāšanu saimniecībā, kas palīdz lauksaimniekiem uzlabot savas audzēšanas metodes un dzīves kvalitāti. Lauksaimnieki bieži vien arī izmanto kultūru daudzveidību praksi, tādējādi audzējot vairākas augu šķirnes vienlaicīgi, iegūstot būtiskākās atšķirības un tālāko izglītību.

Pastāv divas galvenās priekšrocību grupas, kādās var iedalīt ilgtspējīgas lauksaimniecības sniegtos labumus:
1. Cilvēka veselības ieguvumi
2. Vides ieguvumi

Runājot par cilvēku veselību, kultūra, kas audzēta ar ilgtspējīgas lauksaimniecības metodi ir daudz veselīgāka. Šī pārtika nesatur ķīmiskos pesticīdus, mēslošanas līdzekļus, cilvēki netiek pakļauti un nepatērē sintētiskos materiālus. Tas ierobežo risku, ka cilvēki kļūtu slimi no šo vielu iedarbības organismā. Turklāt kultūra, kas ražota ar šādu lauksaimniecības metodi, satur faktiski vairāk barības vielas.

Ilgtspējīga lauksaimniecība sniedz pozitīvu ietekmi uz apkārtējo vidi. Viens n galvenajiem ieguvumiem uz vidi ir tāds, ka ilgtspējīga lauksaimniecība izmanto 30% mazāk enerģijas uz vienu ražas vienību, salīdzinot ar rūpniecisko lauksaimniecību. Tas samazina atkarību no fosilā kurināmā, kas piesārņo apkārtējo vidi ar siltumnīcas efekta veidojošām emisijām. Arī augsne netiek piesārņota, tiek uzturēta augstā kvalitātē, samazinot degradāciju un eroziju.

Labs piemērs ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstībā ir veidot kompostu no pārtikas izejmateriāliem. Pārtikas atkritumiem satrūdot, rodas lieliskas barības vielas, kuras bagātina augsni daudz labāk nekā ķīmiskie mēslojumi. Augsne ir bagāta un spēcīga, to katru gadu var uzlabot, nebaidoties par degradāciju. Apūdeņošanai var izmantot savāktos lietus ūdeņus lietainā sezonā, tādējādi taupot saimniecības ūdens resursus. Katru gadu nomainot zemi, kurā stādīt kultūru, veidojas pozitīva rotācijas prakse. Tas palīdz saglabāt augsni veselīgu un pilnu ar uzturvielām. Novācot kultūru, no augsnes tiek paņemtas arī noderīgās uzturvielas, kas gadu laikā var neatjaunoties. Tāpēc rotācija un mēslošana ar kompostu lieliski atjauno gadu laikā noārdītās augsnes kārtas.

Svarīgi atcerēties, ka ilgtspējīga lauksaimniecība nav gluži tas pats, kas organiskā vai bioloģiskā lauksaimniecība. Ilgtspējīga lauksaimniecība izskaidro procesus, kas ir ilgstoši un videi draudzīgi. Tomēr bioloģiskā lauksaimniecība, it īpaši, ja to veic lielā rūpnieciskā mērogā, joprojām var kaitēt videi un apdraudēt sabiedrības veselību dažādos veidos. Ekosistēma joprojām var tikt izpostīta no plašiem monokultūras laukiem, audzēšanas procesā var tikt izmantoti pesticīdi, no augsnes joprojām var tikt izsmeltas barības un organiskās vielas, tiek izmantots fosilais kurināmais, kas piesārņo atmosfēru – un joprojām šis viss var tikt slēpts zem bioloģiskās lauksaimniecības marķējuma.

Rakstu sagatavojuši http://fixdengi.com/.

Lauksaimniecības vēsture

Lauksaimniecības vēsture ir stāsts par cilvēces attīstību un zemju apstrādāšanu, lai ražotu pārtiku, šķiedrvielas un citas preces, kuras sistemātiski prasīja zināšanu un tehnikas paaugstināšanu. Pirms cilvēce sāka attīstīt augu audzēšanu, pārsvarā pārtika tika iegūta medījot un ievācot dabas veltes. Zināšanas un prasme rūpēties par augsni un produktiem uzlaboja cilvēku labklājību, ļaujot klaniem un ciltīm palikt vienā vietā paaudzi pēc paaudzes. Arheoloģiskās liecības parāda, ka šāda attīstība ir sākusi notikt jau vairākus desmitus gadu pirms mūsu ēras. Turklāt, nav noslēpums, ka vēl joprojām cilvēki domā kā uzlabot un paplašināt savas auglīgās zemes efektīvāku izmantošanu.

Pateicoties lauksaimniecībai, attīstījās arī pilsētas, kā arī tirdzniecības attiecības starp dažādiem reģioniem un iedzīvotāju grupām. Cilvēki sāka piegādāt preces no vienas vietas uz otru, kur attiecīgie apstākļi (klimatiskie apstākļi, augsne un citi) liedza iegūt. Lauksaimniecība bija svarīgs aspekts ekonomikas izaugsmē vairākus gadsimtus pirms rūpnieciskās revolūcijas. Ilgtspējīga attīstība pasaules pārtikas piegādes sfērā ietekmē ilgtermiņa izdzīvošanu, tāpēc jārūpējas, lai lauksaimniecības metodes paliek harmonijā ar apkārtējo vidi.

Lauksaimniecības pirmsākumi
Lauksaimniecība, domājams, ir izveidojusies dažādos laikos atsevišķās zonās, no kurām visagrākā, šķiet, ir bijusi Dienvidrietumu Āzija. Apzināt absolūto lauksaimniecības sākuma posmu ir problemātiski, jo pāreja no mednieku-vācēju sabiedrības ir bijusi jau vairākus tūkstošus gadus pirms tika veikti datējumi. Ir pierādījumi, ka savvaļas graudaugi tikuši izmantoti un audzēti pirms aptuveni 20 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras Dienvidrietumu Āzijā un Ziemeļāfrikā. Kvieši ir bijuši pirmie graudaugi, kuri ir sēti speciāli, lai novāktu un lietotu pārtikā lielos apjomos. 70000 gados pirms mūsu ēras sējas un ražas novākšana sasniedza Mezopotāmiju, kas vairojās ar lielu pārtikas uzplaukumu, jo augsne tur bija īpaši piemērota kultūraugu audzēšanai. Pēc tūkstoš gadiem lauksaimniecība bija iesakņojusies arī Nīlas upes reģionā, kā arī Ķīnā un Tuvajos Austrumos. Tomēr Ķīnā kā primārā kultūra sāka tikt izmantota rīsu audzēšana, atstājot kviešus un citus kultūraugus kā mazāk populāru. Kukurūza pirmo reizi tika sākta audzēt kā kultūraugs ap 3000 gadu pirms mūsu ēras, lai gan zinātnieki šo jautājumu mēdz apstrīdēt, uzsverot, ka ir daudz senākas liecības par šo laiku. Jaunajā pasaulē Amerikā sāka masveidā audzēt arī tādus pārtikas produktus kā kartupeļus, tomātus, piparus, ķirbjus un pupiņas, jo tieši šeit bija raksturīgi plaši lauksaimniecības lauki, Andu kalnu pakājē.

Par vienu no lauksaimniecības attīstības iemesliem varētu uzskatīt klimata pārmaiņas, taču, iespējams, visai cieša saikne bija arī sociālajiem iemesliem – jaunu zemju atklāšana, dāvanu pasniegšana no eksotiskajām valstīm un svešām kultūrām. Pavisam noteikti notika pakāpeniska pāreja no mednieku-vācēju sabiedrības uz lauksaimniecības ekonomiku, jo daudzi kultūraugi bija apzināti apstrādāti, bet citus produktus vēl joprojām ievāca no savvaļas. Līdz par Bronzas laikmetam, vietējiem iedzīvotājiem bija pilnīga atkarība no iekšzemes kultūraugiem un savvaļas resursiem, kas noteica katras vietas konkrētos ēšanas paradumus. Intensīvā lauksaimniecība dod daudz lielāku labumu nekā medības-vākšana spēja atbalstīt. Jo visu, kas tika uzaudzēts un netika izmantots, varēja uzkrāt, kā arī tirgoties ar citām kultūrām. Lauksaimnieki spēja pabarot lielu skaitu cilvēku, kas arī faktiski bija izšķirošais faktos patstāvīgās armijas un karavīru pieaugumam.

Šumeru lauksaimniecība vija viens no ietekmējošajiem faktoriem, kas veicināja teritorijas paplašināšanos, padarot to par lielu impēriju. Lauksaimniecības zemju apgūšana arī bija viens no iemesliem, kāpēc izcēlās konflikti starp teritorijām – ikviens gribēja iegūt labākas augsnes, plašākas teritorijas, kur audzēt savu kultūru.

Lauksaimniecības nākotne

Sākot ar traktoriem, kurus nevada cilvēks un robotizētu ražas novākšanas tehnoloģiju, kas saglabā produkciju svaigu piecas reizes ilgāk – cilvēki ir apsēsti ar tehnoloģiju izmantošanu, lai atrisinātu daudzas problēmas tieši pārtikas sistēmā. Taču patiesā aina ir tāda, ka tehnoloģijas ir tikai neliela daļa no risinājuma, kuru mēs meklējam. Reālā nākotnē lauksaimniecībā neaug ne augi, ne dzīvnieki – tajā aug uzņēmumi.

Nepārprotiet – saimniecības jau šobrīd ir uzņēmi, turklāt ar neticami intensīvu kapitālu un augsta riska biznesu. Vienā gadā lauksaimnieks var atļauties investēt pāris miljonus dažādos aktīvos, pārdot savu ražu un gada laikā tāpat iegūt peļņu 30 līdz 40 tūkstošu dolāru apmērā. Tas ir pietiekami liels risks, lai pretī saņemtu tādu algu. Tomēr lauksaimnieki to dara. It īpaši, kad šobrīd ir pienācis laiks, kad preču cenas ir nokritušās, viņi meklē iespējas, kā mazināt dažas riska iespējas savā uzņēmumā.

Pastāv daudz diskusijas par lauksaimniekiem un kā varētu izmainīt pārtikas sistēmu. Mazās ilgtspējīgās bioloģiskās saimniecības cīnās pret spēcīgiem lielajiem uzņēmumiem, kuriem tāpat ir atbalsts no vietējām kopienām un visiem pārējiem. Šādi lielie uzņēmumi ir pārvalda tūkstošiem hektāru monokultūras, skaitot tikai savu naudu un nedomājot par ietekmi uz vidi un veselību. Jāatzīst, ka ļoti daudz patērētāji izmanto tieši šādu lauksaimniecības modeļa pārtiku, jo saprotams – tas ir lētāk. Ja mēs vēlamies ilgtspējīgu pārtikas sistēmu, ir jāsāk ar mums pašiem. Lauksaimnieki nespēj investēt bioloģiskā lauksaimniecībā, ja no tā nenāk nekāda peļņa. Ar nepietiekamiem ienākumiem nav iespējams iegādāties sēklas, apūdeņošanas iekārtas un daudz citas lietas, lai vēlāk nenonāktu pie bankrota sliekšņa.

Realitāte ir tāda, ka, pretēji plaši izplatītajam mītam, mums nav nepieciešamība, ka lauksaimniecība paliek produktīvāka. Lauksaimnieki nav vienpersoniski atbildīgi par cilvēku pieaugušo skaitu, un viņiem nav jādomā kā pabarot visu populāciju, tādējādi palielinot ražošanu līdz 2050. gadam par 70%. Lauksaimniekiem faktiski nav nepieciešams apstādīt katru sīkāko kvadrātmetru un izspiest no tā kādu pārtikas produktu. Lauksaimniekiem pašiem ir jāuzlabo sava dzīves kvalitāte, kas nāks par labu arī pašai pārtikas sistēmai nākotnē. Ko mēs varētu darīt, lai atbalstītu lauksaimniekus un tie pārvietotos uz priekšu auna veida lauksaimniecības uzņēmumā? Mēs varam investēt. Investēt – iegādājoties viņu produkciju.

Ja runājam par nākotni, kas būs tepat jau pēc dažiem gadu desmitiem, tad, protams, apmierināt 9,6 miljardu cilvēku vajadzības nebūs vieglākais lauksaimnieku uzdevums. Ņemot vērā, kāda šobrīd intensīva lauksaimniecība notiek, tad faktori kā ierobežotas aramzemju platības, svaiga ūdens nepieciešamība, klimata pārmaiņas – var krietni vien ietekmēt nākotnes lauksaimnieku vīziju. Ir aprēķināts, ka šobrīd lauksaimniecībā tiek izmantoti 70% pasaules dzeramā ūdens, kas ar laiku varētu pieaugt, atstājot visu cilvēci faktiski bez svaiga un tīra ūdens. Klimata pārmaiņu ietekmē var notikt sezonas maiņas, kas neatbilst augu un dzīvnieku dzīves ciklam. Par visiem šiem jautājumiem ir jāsāk domāt jau šobrīd, lai mēs būtu gatavi pakāpeniski stāties pretī nākotnes izmaiņām. Viens no veidiem, kā risināt šādus jautājumus un vienlaicīgi paaugstināt kvalitāti un kvantitāti ir izmantot precīzo lauksaimniecību, jeb plašāk zināmu kā “gudro lauksaimniecību”.

Gudrā lauksaimniecība ir process, kad korporācijas un saimniecības biroji savāc milzīgu daudzumu informācijas no kultūraugu ražas, augsnes, mēslošanas, laika apstākļiem, teritorijas kartēšanas, iekārtām, dzīvnieku veselības. Tādējādi, apkopojot visu informāciju, var nonākt pie gala rezultātiem, kā viens faktors var ietekmēt otru, padarot iespējamu to novēršanu. Lauksaimniecības zemēs tiek uzstādīti dažādi sensori, lai uzraudzītu un laikus atklātu reproducēšanas notikumus un veselības traucējumus dzīvniekiem, kā arī augiem.

Lauksaimniecība – lielākā cilvēces kļūda vēstures laikā

Pirms cilvēki pievērsās lauksaimniecībai, viņi dzīvoja laimīgāk, veselīgāk, brīvāk un vieglāk. Tāds ir pasaules top zinātnieka un domātāja Džereda Daimonda uzskats, ko viņš veltījis visai “Discover Magazine” žurnāla lasītāju auditorijai pirms gandrīz 30 gadiem. Viņš uzsver, ka lauksaimniecība ir katastrofa, no kuras mēs nekad vairs neatgūsimies. Pirms ieviesa plaši zināmo lauksaimniecību kā lielāko pārtikas ieguves sfēru, vācēju un mednieku ciltīs nepastāvēja ne dzimuma kritizēšana, sociālās vērtības, viņi bija brīvi no jebkāda veida valdības, turklāt – ar lielisku veselību. Pieradinot dzīvniekus un ieviešot kultūraugus noveda arī pie cilvēku pieradināšanas pie dažādām slimībām, despotisma un seksuālās nevienlīdzības, kas ir liels lāsts mūsu tālākai eksistencei.

Salīdzinot arheoloģisko pētnieku iegūto skeletu pazīmes, var liecināt, ka pirms lauksaimniecības ieviešanas, cilvēki bija garāki, stiprāki un veselīgāki nekā tām tautām, kuri jau nodarbojās ar šo zemes apkopšanu. Kaulu un zobu atliekas neuzrādīja gandrīz nekādas slimības pazīmes. Salīdzinot jaunāko laiku, vai pat mūsdienu skeletu ar seno vēstures pēcteci, kurš dzīvoja izteiktā mednieku-vācēju laikmetā, bija vērojams , ka gandrīz par 50% biežāk bija vērojams emaljas defekts, kas liecina par nepietiekamu uzturu, četrkārtīgi palielināts dzelzs deficīts, un trīskārši palielināts pieaugums kaulu bojājumiem, kas atspoguļo daudz infekcijas slimības. Tiem skeletiem, kuri savā eksistences laikā nodarbojās ar lauksaimniecību, bija vērojams izteiktas mugurkaula izmaiņas, kas ir smaga fiziskā darba rezultāts.

Lauksaimniecība bija slikts solis cilvēku veselības jautājumā trīs galveno iemeslu dēļ:
1. Pārāk liela atkarība no graudu un cieti saturošiem produktiem
Lauksaimniecības uzturs balstās galvenokārt uz augstu ogļhidrātu, zema barības vielu blīvuma kultūrām, piemēram, graudi un kartupeļi. Turpretī vācēju-mednieku diēta balstījās uz daudzveidīgu pārtikas kombināciju: savvaļas augi un nomedītie dzīvnieki nodrošināja labāku uzturvielu līdzsvaru. Lauksaimniecības revolūcija sniedza “lētas kalorijas uz slikta uztura rēķina”.

2. Daudzveidība augkopībā izraisa ražas bojāšanos, kā rezultātā ir masveida bads
Dzīvojot atkarībā no daudziem dažādiem kultūraugiem, zemnieki viegli vien varēja ieskriet bada riskā, ja kaut viena no ražām neizdevās. Piemēram, šāda tendence bija vērojama 1840. gadā, kad Īrijā bija masveida bads, jo neizdevās praktiski neviena kartupeļu raža.

3. Augstāks iedzīvotāju blīvums mudināja vairoties epidēmijas slimības
Lauksaimniecība mudināja cilvēkus sanākt kopā pārpildītās sabiedriskās vietās, piemēram, uz gadatirgiem. Kā rezultātā arvien straujāk sāka izplatīties infekcijas slimības un parazīti. Daži arheologi gan nepiekrīt, ka tieši lauksaimniecība varētu būt pie vainas lielajiem epidēmijas uzliesmojumiem, uzsverot, ka pie vainas ir teritorijas paplašināšanās. Šo varētu uzskatīt par “vistas un olas argumentu”, jo paplašināšanās veicina nepieciešamību pēc lauksaimniecības, un lauksaimniecības attīstība ļauj paplašināties un apgūt jaunas zemes. Epidēmijas nevarēja ņemt virsroku laikā, kad cilvēki dzīvoja nelielās ciltīs un patstāvīgi mainīja savas atrašanās vietas. Tuberkuloze un diarejas slimības sākās tieši ar lauksaimniecības pieaugumu un bija raksturīgi lielajās pilsētās.

Bez nepietiekama uztura, bada un epidēmijas infekciju slimībām, lauksaimniecība radīja vēl lielāku lāstu cilvēcei: cilvēku šķiru iedalījums, vara, pārsvars pār citiem. Medniekiem un vācējiem nebija iespējas nekur noglabāt ēdienu, tāpēc viņi ēda un dalījās ar citiem dienu no dienas. Viņiem nevajadzēja ne klētis, ne tvertnes, kur uzglabāt pārtiku, vēl jo vairāk, viņi neizturēja ganāmpulkus, kuriem būtu nepieciešama patstāvīga aizsardzība un uzraudzība. Turpretī sākoties lauksaimniecībai, cilvēki sāka atdalīties viens no otra, izveidojās šķiras un klases, kas ieguva varu pār citiem cilvēkiem. Tā izveidojās karaļi, imperatori un pretēji – zemnieki, kuri kalpoja viņiem. Cilvēki kļūst arvien alkatīgāki, kad viņiem kaut kas pieder, tāpēc katrs centās no savas zemes iegūt visu maksimālo labumu. Bet, ja augsne nespēja vairs dot labu ražu, visa ģimene cieta no šķiru maiņas uz zemāku kārtu.

Kāpēc lauksaimnieki lieto ķīmiskos mēslojumus?

Lai izaudzētu pārtiku, lauksaimnieki iet cauri daudziem izaicinājumiem. ANO Pārtikas un lauksaimniecības apkopotie dati liecina, ka apmēram 20 – 40% no mūsu pasaules ražas tiek zaudēta augu kaitēkļu un slimību dēļ.

Pasaulē ir apmēram 250 tūkstoši augu sugas. Kopumā trīs procenti jeb 8000 no šīm sugām ir nezāles. No izšķirtajām 8000 nezāļu sugām, apmēram 200 līdz 250 sugas sagādā lielas problēmas tieši lauksaimniecības kultūraugu augšanai. Nezālēm ir divas galvenās lietas, kuru dēļ tās tiek uzskatītas par nevēlamām: tās saražo ļoti daudz sēklas, tādējādi izplatoties pa visu teritoriju, kā arī sēklām ir ļoti liela rezistence izdzīvot augsnē ilgāku laiku. Piemēram, nezāle balanda no katra sava stublāja spēj saražot apmēram 117 tūkstošus jaunas nezāles. Dažas nezāļu sēklas, piemērotos augsnes apstākļos var saglabāties un izdzīvot līdz pat 40 gadiem. Amerikas Savienotajās Valstīs uz katru 0,01 hektāru aramzemes ir apraktas aptuveni 50 līdz 300 miljoniem nezāļu sēklu.

Lauksaimniekiem ir jācīnās ne tikai ar nezālēm, bet arī ar kukaiņiem, kuri barojas no kultūraugiem. Pastāv vairāk nekā 500 tūkstoši kukaiņu sugas, kuras barojas no zaļiem augiem. Lielākā daļa tie ir tauriņi, kodes, vaboles. Citi kaitēkļi apdraud produkciju, kad tā jau ir gatava un uzglabājas noliktavā.

Kāpēc lauksaimnieki miglo laukus?
Atbilde ir pavisam vienkārša – lauki tiek migloti, lai samazinātu un novērstu kultūraugu kaitēkļu izraisītos bojājumus. Kaitēkļi ir jebkurš bioloģiskais organisms, tostarp nezāles, patogēni un posmkāji, kas traucē kultūras kvalitāti un ienesīgumu. Kaitēkļi var izraisīt lielas un neatgriezeniskas sekas uz kultūru un ražu, kas gala rezultātā var ietekmēt arī patērētājus, jo pārtikas preces paliks dārgākas.

Tas ir tāpat kā mēs veicam dažādus apkarošanas pasākumus, lai saglabātu augus bez kaitēkļiem un slimībām savos dārzos. Tomēr jāsaprot, ka lauksaimnieki ir noslogoti , lai kontrolētu tūkstošiem nezāļu sugu apkarošanu, kaitīgu kukaiņu un augu slimību novēršanu, salīdzinoši ar mūsu augu dārza mazo teritoriju un dārzeņu apjomu. Un neatkarīgi no tā, vai lauksaimniecība ir bioloģiskā vai industriālā, lauksaimnieki ar šīm problēmām saskaras katru augšanas sezonu.

Nepieciešamība izmantot augu aizsardzības līdzekļus var atšķirties atkarībā no klimata, vides un ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Lai saprastu kā un kāpēc daži augu aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti, ir nepieciešams izprast zinātni, kas stāv aiz tā visa. Nereti pašiem lauksaimniekiem nepieciešams konsultēties ar profesionāļiem agronomiem, lai uzzinātu labāko kaitēkļu apkarošanas iespēju.

Pesticīdi strādā daudz dažādos veidos, kas gala rezultātā iegūst vēlamo mērķi – nezāļu, kaitēkļu vai slimību apkarošana.

Pesticīdi tiek klasificēti pēc to darbības veidiem.

  • Algicīdi (darbojas pret aļģēm)
  • antibakteriālie pesticīdi (darbojas pret baktērijām un vīrusiem)
  • biocīdi (darbojas pret mikroorganismiem)
  • miticīdi (darbojas pret ērcēm)
  • fungicīdi (darbojas pret dažādām sēnīšu slimībām)
  • insekticīdi (darbojas pret kukaiņiem)
  • nematocīdi (darbojas pret nematodēm)
  • rodenticīdi (darbojas pret pelēm un grauzējiem)

Kas notiktu, ja lauksaimnieki nemigloti savus laukus?
2003. gadā bija aprēķināts, ka, ja lauksaimnieki neizmantotu herbicīdus, lai nogalinātu nezāles, tas izmaksātu apmēram 21 miljardus dolāru lielus zaudējumus. No kuriem 7,7 miljardi dolāru tiktu iztērēti cita veida nezāļu apkarošanai. Tādējādi raža tiktu ievākta daudz mazākos apjomos. Neizmantojot kultūraugu aizsardzības līdzekļus, kopumā pārtikas ražošana samazināsies, un daudzi no augļiem un dārzeņiem, kurus mēs esam pieraduši ikdienā redzēt veikalu plauktos, tur vairs neatrastos. Tāpēc eksperti uzskata, ka augu aizsardzības līdzekļi var palīdzēt uzlabot ražību un piegādi, kas arī saglabā stabilu cenu pārtikas preču veikalos. Visi lauksaimnieki kā viens vēlas novērst kaitēkļu bojājumus, lai raža izdotos bez liekiem zaudējumiem. Ir vairākas metodes, kā varētu izvairīties no dažādu kukaiņu un nezāļu atbrīvošanas, taču tiek uzskatīts, ka pesticīdi ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai to novērstu.

Kā kļūt par lauksaimnieku bez iepriekšējās pieredzes

Īsti lauksaimnieki strādā tāpēc, ka mīl to, ko dara. Protams, viens aspekts ir bizness, taču tas paliek otrajā plānā, jo laiks, kas ir pavadīts ārā, augu un dzīvnieku augšana un kopšana, klātbūtne visiem šiem procesiem ir daudz būtiskāka. Vai tu vēlies kļūt par lauksaimnieku, bet nekad neesi uzaudzējis nevienu augu vai kopis dzīvnieku? Nav jāuztraucas un jāaizmirst šī doma, jo šis raksts tev palīdzēs palikt uz ceļa, lai realizētu savu sapni.

Ir tikai divas sākuma lietas, kurām ir jāpievērš vislielākā uzmanība pašā sākumā:
1. Mācīšanās un padziļināta informācijas ieguve
2. Iepriekšēja pieredzes iegūšana

Pirmais solis ir motivācija, kas tev liek domāt par lauksaimnieka karjeru. Izlem, kāpēc tevi šī nozare ir tik ļoti ieinteresējusi. It īpaši, ja tu iepriekš esi dzīvojis pilsētas vidē, tad tas nozīmē pagriezt visu savu dzīvi par 180 grādiem un doties uz laukiem. Jebkura veida lauksaimniecība ietver daudz smaga darba, tas ietver milzīgu atbildību un sava veida risku, vai vispār viss ieguldītais reiz atpelnīsies. Lauksaimniecība ir dzīvesveids un arī bizness, kas dod finansiālu atlīdzību par visu smago darbu, ko esi veicis gada laikā. Taču emocionālais un garīgais apbalvojums ir daudz lielāks nekā algas čeks.

Lielākoties šīs nozares darbinieki ir strādājuši no paaudzes paaudzē. Lauksaimniecība ir apvīta arī ar daudzām saimnieka tradīcijām. Ja tu nekad neesi audzējis kādu kultūru, tu varētu saskarties ar daudz kritiķiem un skeptiski noskaņotiem cilvēkiem, kuri centīsies no šīs domas atrunāt. Atceries, ka nav tādi “muļķīgi” jautājumi. Tāpēc nezaudē drosmi, ja kāds skarbāks cilvēks tevi aizraida prom un nevēlas atbildēt uz jautājumiem. Lauksaimnieki, kuri nodarbojas savā jomā jau vairākus desmitus gadu, nevēlas, lai jaunie biznesmeņi ieņem konkurenci, tāpēc, saprotams, ka nevēlēsies dalīties savā gudrībā. Tāpēc apsver nākošo iespēju, kā uzzināt svarīgu informāciju – tā ir studēšana.

Lai iegūtu padziļinātas zināšanas no ekspertiem, vari doties uz informatīvām sesijām un nodarbībām, kā arī iestāties speciālā universitātē. Obligāti nav nepieciešams lauksaimniecības nozarei specializēts grāds, taču tas ir ļoti ieteicams, ja vēlies uzzināt daudz vairāk par visu, kas būs nepieciešams savā saimniecībā.

Galvenokārt, pastāv divu veidu lauksaimniecības nozares:
1. Kultūraugu audzēšana, sēklu, graudaugu, ogulāju plantāciju, augļu dārzu, vīnogulāju, siena un skābbarības audzēšana
2. Lopkopība, kas sevī ietver liellopu, piena lopu, cūku, mājputnu, zirgu, aitu, biškopību, eksotisko dzīvnieku audzēšana

Tajā pašā laikā var arī ieviest savu lauksaimniecības nozari kā organisku un ilgtspējīgu nozari, kas aptver kultūraugu un lopkopību audzēšanu, bet attiecas uz tradicionāliem līdzekļiem, ievērojot labturības normas. Sākumā vari neuztraukties, ka tava saimniecība būs pavisam maza, salīdzinot ar lielajiem konkurentiem. Mazs uzņēmums ļauj izprast un rediģēt kļūdas, kādas tiek pieļautas ražošanas procesā, neizšķērdējot lielas naudas summas.

Lai iegūtu pirmo darba pieredzi, ja tev vēl tāda iepriekš nav bijusi, visvieglāk ir piedāvāt savus pakalpojumus citiem lauksaimniekiem. Tu vari būt strādnieks kādā saimniecībā. Šis, iespējams, ir vissvarīgākais solis, lai apsvērtu ideju startēt šajā nozarē. Vienīgais veids, lai saprastu, vai esi piemērots būt lauksaimniekam, ir pašam izjust visu šo procesu. Strādā smagi un atbildīgi, redzi kā izaug augi vai dzīvnieki, apzinies kā tie jākopj. No šī darba tev jāsagaida, ka tipiska darba diena var būt garāka nekā 8 stundas. It īpaši, ja nodarbosies ar kultūras audzēšanu – ražas novākšanas laikā tā būs pilna darba diena no saules uzaušanas līdz norietam. Lauksaimniecības nozare ir pārsteigumiem bagāta, tāpēc jābūt gatavam uz visādiem pavērsieniem.