Lauksaimniecība – lielākā cilvēces kļūda vēstures laikā

Pirms cilvēki pievērsās lauksaimniecībai, viņi dzīvoja laimīgāk, veselīgāk, brīvāk un vieglāk. Tāds ir pasaules top zinātnieka un domātāja Džereda Daimonda uzskats, ko viņš veltījis visai “Discover Magazine” žurnāla lasītāju auditorijai pirms gandrīz 30 gadiem. Viņš uzsver, ka lauksaimniecība ir katastrofa, no kuras mēs nekad vairs neatgūsimies. Pirms ieviesa plaši zināmo lauksaimniecību kā lielāko pārtikas ieguves sfēru, vācēju un mednieku ciltīs nepastāvēja ne dzimuma kritizēšana, sociālās vērtības, viņi bija brīvi no jebkāda veida valdības, turklāt – ar lielisku veselību. Pieradinot dzīvniekus un ieviešot kultūraugus noveda arī pie cilvēku pieradināšanas pie dažādām slimībām, despotisma un seksuālās nevienlīdzības, kas ir liels lāsts mūsu tālākai eksistencei.

Salīdzinot arheoloģisko pētnieku iegūto skeletu pazīmes, var liecināt, ka pirms lauksaimniecības ieviešanas, cilvēki bija garāki, stiprāki un veselīgāki nekā tām tautām, kuri jau nodarbojās ar šo zemes apkopšanu. Kaulu un zobu atliekas neuzrādīja gandrīz nekādas slimības pazīmes. Salīdzinot jaunāko laiku, vai pat mūsdienu skeletu ar seno vēstures pēcteci, kurš dzīvoja izteiktā mednieku-vācēju laikmetā, bija vērojams , ka gandrīz par 50% biežāk bija vērojams emaljas defekts, kas liecina par nepietiekamu uzturu, četrkārtīgi palielināts dzelzs deficīts, un trīskārši palielināts pieaugums kaulu bojājumiem, kas atspoguļo daudz infekcijas slimības. Tiem skeletiem, kuri savā eksistences laikā nodarbojās ar lauksaimniecību, bija vērojams izteiktas mugurkaula izmaiņas, kas ir smaga fiziskā darba rezultāts.

Lauksaimniecība bija slikts solis cilvēku veselības jautājumā trīs galveno iemeslu dēļ:
1. Pārāk liela atkarība no graudu un cieti saturošiem produktiem
Lauksaimniecības uzturs balstās galvenokārt uz augstu ogļhidrātu, zema barības vielu blīvuma kultūrām, piemēram, graudi un kartupeļi. Turpretī vācēju-mednieku diēta balstījās uz daudzveidīgu pārtikas kombināciju: savvaļas augi un nomedītie dzīvnieki nodrošināja labāku uzturvielu līdzsvaru. Lauksaimniecības revolūcija sniedza “lētas kalorijas uz slikta uztura rēķina”.

2. Daudzveidība augkopībā izraisa ražas bojāšanos, kā rezultātā ir masveida bads
Dzīvojot atkarībā no daudziem dažādiem kultūraugiem, zemnieki viegli vien varēja ieskriet bada riskā, ja kaut viena no ražām neizdevās. Piemēram, šāda tendence bija vērojama 1840. gadā, kad Īrijā bija masveida bads, jo neizdevās praktiski neviena kartupeļu raža.

3. Augstāks iedzīvotāju blīvums mudināja vairoties epidēmijas slimības
Lauksaimniecība mudināja cilvēkus sanākt kopā pārpildītās sabiedriskās vietās, piemēram, uz gadatirgiem. Kā rezultātā arvien straujāk sāka izplatīties infekcijas slimības un parazīti. Daži arheologi gan nepiekrīt, ka tieši lauksaimniecība varētu būt pie vainas lielajiem epidēmijas uzliesmojumiem, uzsverot, ka pie vainas ir teritorijas paplašināšanās. Šo varētu uzskatīt par “vistas un olas argumentu”, jo paplašināšanās veicina nepieciešamību pēc lauksaimniecības, un lauksaimniecības attīstība ļauj paplašināties un apgūt jaunas zemes. Epidēmijas nevarēja ņemt virsroku laikā, kad cilvēki dzīvoja nelielās ciltīs un patstāvīgi mainīja savas atrašanās vietas. Tuberkuloze un diarejas slimības sākās tieši ar lauksaimniecības pieaugumu un bija raksturīgi lielajās pilsētās.

Bez nepietiekama uztura, bada un epidēmijas infekciju slimībām, lauksaimniecība radīja vēl lielāku lāstu cilvēcei: cilvēku šķiru iedalījums, vara, pārsvars pār citiem. Medniekiem un vācējiem nebija iespējas nekur noglabāt ēdienu, tāpēc viņi ēda un dalījās ar citiem dienu no dienas. Viņiem nevajadzēja ne klētis, ne tvertnes, kur uzglabāt pārtiku, vēl jo vairāk, viņi neizturēja ganāmpulkus, kuriem būtu nepieciešama patstāvīga aizsardzība un uzraudzība. Turpretī sākoties lauksaimniecībai, cilvēki sāka atdalīties viens no otra, izveidojās šķiras un klases, kas ieguva varu pār citiem cilvēkiem. Tā izveidojās karaļi, imperatori un pretēji – zemnieki, kuri kalpoja viņiem. Cilvēki kļūst arvien alkatīgāki, kad viņiem kaut kas pieder, tāpēc katrs centās no savas zemes iegūt visu maksimālo labumu. Bet, ja augsne nespēja vairs dot labu ražu, visa ģimene cieta no šķiru maiņas uz zemāku kārtu.