Mūsdienu ekonomika

Latvija ir Eiropas Savienības, kurai pieder vislielākais vienotais tirgus visā pasaulē, locekle. Vidējā alga, pēc iestāšanās ES ir augusi vairākkārt.

Stingrā finansiālā disciplīna ir palīdzējusi valstij pārvarēt ne vienu vien ekonomikas krīzi. Valdība ir izpildījusi visas saistības attiecībā pret starptautiskajiem kreditoriem. Latvija, jau pirms vairākiem gadiem ir atgriezusies normālā stāvoklī. Nacionālais kredīts 2014. gadā sasniedza A līmeni, kļuva stabils un prognozējams. Tajā pašā gadā Latvija izgāja Eiropas Centrālās Bankas stresa testu. Vispasaules Banka un Eiropas Centrālā Banka prognozē, ka vidējais ekonomikas pieaugums līdz 2018. gadam sastādīs aptuveni 40%.

Latvijas ekonomikā ir vērojamas četri, ļoti spēcīgi sektori – lauksaimniecība, ķīmiskā rūpniecība, loģistika un kokapstrāde. Citi, arī ļoti svarīgi sektori ir tekstilrūpniecība, pārtikas rūpniecība, mašīnbūve un zaļās tehnoloģijas.

Auglīgās augsnes un mērenais klimats ir veicinājis lauksaimniecības attīstību. Tā ir viena no Latvijas tradicionālajām nozarēm ar kuru iedzīvotāji nodarbojas arī mūsdienās. Gada laikā, tiek saražots produkcijas vairāk par vienu miljardu eiro. Graudu ražošana valstī sastāda vienu trešdaļu no visa ražošanas sektora, получать деньги. Kvalitatīvi piena un medus produkti tiek eksportēti uz ārzemēm. Šie produkti ir Latvijas gods un lepnums.

Ķīmiskā rūpniecība Latvijā balstās uz augsti kvalificētiem cilvēku resursiem. Latvijā ražotie farmaceitiskie, pārstrādātie un ekoloģiski ķīmiskie produkti, kā arī bioloģiskā kosmētika , tiek plaši eksportēti uz ārzemēm. Vietējie eksperti nodarbojas ar inovatīviem, fundamentāliem pētījumiem un to attīstību. Pētījumi medicīnā tiek uzskatīti par vieni no labākajiem ķīmiskās rūpniecības jomā Latvijā.

Pateicoties izdevīgajam Latvijas ģeogrāfiskajam izvietojumam, valstī ir labi attīstīta loģistika. Ostas, dzelzceļš un valsts ceļi savieno visu Eiropu, kā arī pārējo Rietumu daļu ar Austrumiem. Sasniegt 25 miljonus klientu no Baltijas reģiona ir iespējams četrdesmit astoņās stundās. Dzelzceļa maršruts no Rīgas līdz Ķīnai, ļauj piegādāt preces uz norādīto adresi par vienu mēnesi ātrāk, nekā pa visīsāko jūras ceļu. Rīgas lidosta nodrošina Eiropas un transkontinentālos lidojumus gandrīz uz visiem pasaules punktiem.

Pateicoties Latvijas zaļajam zeltam, valstī labi attīstījusies ir kokapstrāde. Gandrīz puse no Latvijas teritorijas ir nosegta ar zaļiem, bieziem mežiem. Daļa no tiem tiek izcirsta un eksportēta. Koki, kas ir paredzēti celtniecībai sastāda lielāko eksporta daļu. Specializētie dabas parki, valsts meži un stratēģijas, kas tiek pielietotas ilglaicīgai to attīstībai, ļauj saglabāt līdzsvaru starp dabu un interesantiem uzņēmējdarbības veidiem.

Augsti attīstītās tehnoloģijas, elektronika, informācijas tehnoloģijas un dizains – lūk, jaunie veiksmes stāsti, kas ienāks valsts vēsturē un padarīs to vēl varenāku. Radītā pirmklasīgā infrastruktūra loģistikas un komunikāciju jomā atvieglo biznesa funkcionēšanu, padara preces un pakalpojumus daudz pieejamākus un konkurēt spējīgākus. Inovatīvā produkcija, kas tiek saražota Latvijā, tiek augstu vērtēta daudzos pasaules tirgos.

Latvijas ekonomikai ir tendence attīstīties un straujiem soļiem iet uz priekšu, par to liecina eksporta preču un pakalpojumu pieaugums, kas 2017. gada otrajā kvartālā palielinājās par 5%, kā arī tas, ka darbinieku algas, šajā pašā laika posmā palielinājās par 9%.

Bioloģiskā lauksaimniecība

Bioloģiskā lauksaimniecība ir augkopības un lopkopības produkcijas audzēšanas metode, kas ietver sevī daudz vairāk nekā pesticīdu, minerālmēslu, ģenētiski modificētu organismu, antibiotiku un augšanas hormonu nelietošanu. Tā ir visaptveroša sistēma, kas paredzētu, lai optimizētu produktivitāti un derīgumu dažādām kopienām agro-ekosistēmā, tai skaitā augsnes organismiem, augiem, dzīvniekiem un arī cilvēkiem. Galvenais mērķis, kāpēc cilvēki nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību ir attīstīt saimniecību, kas ir harmonijā ar apkārtējo vidi. Par to vairāk stāsta Imprumut-Acum.

Vispārējie principi, kas atbilst bioloģiskās lauksaimniecības prasībām ir:

  • Aizsargāt vidi, mazināt augsnes degradāciju un eroziju, samazināt piesārņojumu, optimizēt bioloģisko produktivitāti un veicināt stabilu augsnes veselības stāvokli
  • Uzturēt ilgtermiņa augsnes auglību, optimizējot apstākļus bioloģiskajai audzēšanai
  • Salabāt bioloģisko daudzveidību konkrētā ekosistēmā (augsnē, ganībās, reģionā)
  • Pārstrādāt materiālus un resursus pēc iespējas saudzīgākā veidā, piemēram, veidojot kompostu
  • Sniegt mājlopiem nepieciešamo aprūpi, kas veicina veselību un atbilst dabīgās uzvedības normām
  • Sagatavot bioloģiskus produktus, uzsverot kvalitāti visos ražošanas posmos
  • Paļauties uz atjaunojamiem resursiem vietējā mēroga lauksaimniecības sistēmā

Bioloģiskā daudzveidība veicina izmantot kultūras apmaiņu vienā augsnes teritorijā, līdzsvarojot augsnes uzturvielas. Lai saglabātu augsnes organiskās vielas un auglību, tiek izmantot kūtsmēsli un kompostrētas pārtikas izejvielas. Šāda kultūras maiņa ļauj kontrolēt arī kukaiņu un slimību cēloņus, uzlabo ģenētiku un rezistento šķirņu atpazīšanu. Integrēta kaitēkļu un nezāļu pārvaldība ir viens no būtiskākajiem bioloģiskās lauksaimniecības rīkiem. Organiski apstrādātie pesticīdi ietver “dabas” vai citu kaitēkļu apkarošanas produktu vielas, kas ir atļauto vielu sarakstā no bioloģiskās lauksaimniecības standartiem. Pieļaujamo vielu saraksts identificē vielas (PSL), kuras atļauts izmantot kā pesticīdus bioloģiskajā daudzveidībā.

Bioloģiskās lauksaimniecības standarti aizliedz produktu gēnu inženieriju un dzīvnieku klonēšanu, sintētisko pesticīdu izmantošanu, sintētisko mēslojumu izmantošanu, imprumuturi rapide fara garantii, notekūdeņu piesārņošanu, sintētisko antivielu barošanu, sintētiskos pārtikas apstrādes līdzekļus, kā arī sastāvdaļu izmantošanu. Aizliegto produktu praksi nevar izmantot tās sertificētās bioloģiskās saimniecības vismaz trīs gadus pirms to produkti ir tikuši apliecināti kā bioloģiskie. Lopi, kuri tiek audzēti kā bioloģiskie, 100% jābaro ar organiskām barības sastāvdaļām. Jāatzīst, ka ievērot visas regulas un sekot līdzi visiem procesiem ir ļoti grūti, jo bioloģiskā lauksaimniecība rada daudz problēmas. Dažas kultūras ir daudz grūtāk izaudzējamas, nekā citas, kuras aug dabīgi. Tomēr gandrīz katru preci var ražot un audzēt organiski.

Bioloģiskās pārtikas tirgus šobrīd pasaulē ir pieaudzis pēdējo 15 gadu laikā. Tiek prognozēts vēl lielāks tās pieaugums nākamo gadu laikā, kas var sasniegt vēl par 20% lielāku bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru.

Patērētāji iegādājas bioloģisko pārtiku dažādu iemeslu dēļ. Daudzi vēlas iegādāties produktus, kuri nesatur ķīmiskas vielas, pesticīdus un kuri audzēti ķīmiska mēslojuma apstrādātā augsnē. Dažiem patērētājiem vienkārši patīk izmēģināt jaunus un dažādus produktus. Vārds “bioloģisks” tiek uzskatīts par labu modes tendenci, un dažkārt tikai dēļ nosaukuma tiek izvēlēts iegādāties tieši šis produkts. Bioloģiskie produkti atšķiras ar garšu, smaržu, un, protams, ar sastāvu. Bioloģiski audzētus pārtikas produktus var arī ilgāk uzturēt svaigus, apzinoties, ka tiem nav pielietotas nekādas ķīmiskas vielas, lai uzglabātu svaigumu. Šāda bioloģiski audzēta pārtika ir rezistenta pret straujo pelējuma un puves parādīšanos.

Neskatoties uz daudz labām lietām, kuras saistās ar bioloģisko lauksaimniecību, jautājums paliek neatklāts – kāpēc lielākā daļa lauksaimnieku joprojām nodarbojas ar industrializēto lauksaimniecību? Šis ir jautājums, ko varētu uzdot katram cilvēkam – gan tiem, kuri nodarbojās ar ražošanu, gan tiem, kuri atbalsta šādu ražošanu, nepērkot bioloģisku un veselīgu pārtiku. Ja fakts, ka bioloģiskā lauksaimniecība tomēr izmanto pesticīdus, lai gan – atļautos, tomēr neuzrunā pircēju iegādāties šo pārtiku, vislabākā alternatīva ir produktiem, kuri ir audzēti ilgtspējīgas lauksaimniecības metožu ietvaros.

Ilgtspējīga lauksaimniecība

Mūsdienās vārds “ilgtspējīgs” ir kļuvis par ļoti populāru vārdu un tas tiek lietots, lai aprakstītu daudz dažādas lietas. Kāda ir saikne starp ilgtspējīgumu un lauksaimniecību? Ja tev būtu jāizvēlas, ko tu labāk ēstu: pārtiku, kas tiek audzēta dabiskā ceļā, vai pārtiku, kura ir uzlabota, apsmidzināta ar pesticīdiem un minerāliem? Lielākā daļa cilvēku, protams, izvēlētos dabīgi augušu pārtiku, kas ir bez ķimikālijām un mākslīgiem uzlabojumiem. Diemžēl, lielākā daļa pārtikas, kuru mēs patērējam, tomēr, ir ražota, izmantojot industrializētu lauksaimniecību, kas iekļaujas ne-dabīgajā audzēšanas metodē. Lai gan rūpnieciski ražota pārtika ir devusi iespēju ražot lielu daudzumu pārtikas, tomēr tai līdzi nāk daudzi negatīvi aspekti. Aspekti iegūti šeit.

Ilgtspējīga lauksaimniecība ir lauksaimniecības veids, kas vērsts uz kultūras un mājlopu audzēšanu ilgtermiņā, bet ar minimālu ietekmi uz vidi. Šis lauksaimniecības veids mēģina atrast labu līdzsvaru starp nepieciešamību pēc pārtikas, tajā pašā laikā saglabājot ekoloģisko veselību. Papildus tīras pārtikas audzēšanai, ir vairāki mērķi, kurus var sasniegt ilgtspējīga lauksaimniecība: ūdens taupīšana un nepiesārņošana, samazinot minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, bioloģiskās daudzveidības veicināšana audzētajām kultūrām un visai ekosistēmai kopumā. Ilgtspējīga lauksaimniecība ir vērsta arī uz ekonomiskās stabilitātes saglabāšanu saimniecībā, kas palīdz lauksaimniekiem uzlabot savas audzēšanas metodes un dzīves kvalitāti. Lauksaimnieki bieži vien arī izmanto kultūru daudzveidību praksi, tādējādi audzējot vairākas augu šķirnes vienlaicīgi, iegūstot būtiskākās atšķirības un tālāko izglītību.

Pastāv divas galvenās priekšrocību grupas, kādās var iedalīt ilgtspējīgas lauksaimniecības sniegtos labumus:
1. Cilvēka veselības ieguvumi
2. Vides ieguvumi

Runājot par cilvēku veselību, kultūra, kas audzēta ar ilgtspējīgas lauksaimniecības metodi ir daudz veselīgāka. Šī pārtika nesatur ķīmiskos pesticīdus, mēslošanas līdzekļus, cilvēki netiek pakļauti un nepatērē sintētiskos materiālus. Tas ierobežo risku, ka cilvēki kļūtu slimi no šo vielu iedarbības organismā. Turklāt kultūra, kas ražota ar šādu lauksaimniecības metodi, satur faktiski vairāk barības vielas.

Ilgtspējīga lauksaimniecība sniedz pozitīvu ietekmi uz apkārtējo vidi. Viens n galvenajiem ieguvumiem uz vidi ir tāds, ka ilgtspējīga lauksaimniecība izmanto 30% mazāk enerģijas uz vienu ražas vienību, salīdzinot ar rūpniecisko lauksaimniecību. Tas samazina atkarību no fosilā kurināmā, kas piesārņo apkārtējo vidi ar siltumnīcas efekta veidojošām emisijām. Arī augsne netiek piesārņota, tiek uzturēta augstā kvalitātē, samazinot degradāciju un eroziju.

Labs piemērs ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstībā ir veidot kompostu no pārtikas izejmateriāliem. Pārtikas atkritumiem satrūdot, rodas lieliskas barības vielas, kuras bagātina augsni daudz labāk nekā ķīmiskie mēslojumi. Augsne ir bagāta un spēcīga, to katru gadu var uzlabot, nebaidoties par degradāciju. Apūdeņošanai var izmantot savāktos lietus ūdeņus lietainā sezonā, tādējādi taupot saimniecības ūdens resursus. Katru gadu nomainot zemi, kurā stādīt kultūru, veidojas pozitīva rotācijas prakse. Tas palīdz saglabāt augsni veselīgu un pilnu ar uzturvielām. Novācot kultūru, no augsnes tiek paņemtas arī noderīgās uzturvielas, kas gadu laikā var neatjaunoties. Tāpēc rotācija un mēslošana ar kompostu lieliski atjauno gadu laikā noārdītās augsnes kārtas.

Svarīgi atcerēties, ka ilgtspējīga lauksaimniecība nav gluži tas pats, kas organiskā vai bioloģiskā lauksaimniecība. Ilgtspējīga lauksaimniecība izskaidro procesus, kas ir ilgstoši un videi draudzīgi. Tomēr bioloģiskā lauksaimniecība, it īpaši, ja to veic lielā rūpnieciskā mērogā, joprojām var kaitēt videi un apdraudēt sabiedrības veselību dažādos veidos. Ekosistēma joprojām var tikt izpostīta no plašiem monokultūras laukiem, audzēšanas procesā var tikt izmantoti pesticīdi, no augsnes joprojām var tikt izsmeltas barības un organiskās vielas, tiek izmantots fosilais kurināmais, kas piesārņo atmosfēru – un joprojām šis viss var tikt slēpts zem bioloģiskās lauksaimniecības marķējuma.

Rakstu sagatavojuši http://fixdengi.com/.

Fermu dzīvnieki

Vairāk nekā pirms pusgadsimta vēl bija izplatītas saimniecības, kurām piederēja dzīvnieki. Tie ganījās ganībās, elpoja svaigu gaisu un sajuta saules siltos starus uz muguras. Sliktos laika apstākļos tie tika ievesti salmu šķūņos, lai neapaukstētos. Savukārt šobrīd lopkopība saistās tikai ar rūpniecības iekārtām un fermām, kas strādā, lai iegūtu maksimālu peļņu, uzturot dzīvniekus kā ražošanas vienības, nevis kā dzīvas radības. Tūkstošiem dzīvnieki izvietoti vienā fermā, dzīvojot tik šaurās telpās, ka knapi var pakustēties, nemaz nerunājot par normālu uzvedību. Šāda ražošana rada to, ko mēs saucam par “lētu” gaļu, piena produktiem un olām. Bet tas, kas mums pie kases, šķiet, lēti, patiesībā ir ļoti dārgi priekš dzīvniekiem, vides, pārtikas kvalitātes un nekaitīguma. Izsmeļošāku informāciju par šo tēmu piedāvā šis portāls.

Apmēram 9 miljardi vistas, cūkas, liellopi, tītari, aitas, kazas, pīles, zosis tiek audzētas un nogalinātas pārtikas ieguvei katru gadu Amerikā. Neskaitot zivis, katru gadu tiek nokauti 56 miljardi dzīvnieki visā pasaulē, lai iegūtu gaļu. Tikai neliela daļa no šiem dzīvniekiem ir izjutuši prieku un socializāciju. Lielākā daļa, tomēr ir iepazinušies tikai ar atšķiršanu no vecākiem, bailēm un sāpēm. Lopkopības dzīvnieka dzīve saistīta ar audzēšanu, transportēšanu un nokaušanu. Lai uzturētu sistēmu, kas balstās uz dzīvnieku labturību, būtu nepieciešamas milzīgas izmaksas, kas neatbilst biznesa vēlmēm. Izvēlētā maksimālā ražošana un peļņa bieži vien iet roku rokā ar īpašībām, kas ievērojami mazina dzīvnieka dzīves kvalitāti. Daži piemēri, lai apliecinātu šo faktu:

  • Piena govis ir ģenētiski izveidotas, lai ražotu vairāk piena. Mūsdienu piena govs var saražot līdz pat 12 reizes vairāk, lai pabarotu arī savu mazuli. Tomēr, kad tiek ražots šāds liels piena daudzums, govij rodas grūtības ar savu ķermeņa svaru, tās paliek klibas.
  • Vistas, kuras tiek audzētas gaļai, ģenētiski ir izveidotas, lai straujāk sasniegtu laiku, kad var nokaut. Tikko izšķīlies cālis var sasniegt tirgus svaru jau 6 līdz 7 nedēļu laikā. Putni aug tik ātri, taču diezin vai viņu orgāni un kauli spēj tikt līdzi tādam tempam. Daudzi mirst no sirds mazspējas un citām saslimšanām, kā rezultātā rodas nedabiski straujš negadījumu skaits. Putni cieš no kaulu lūzuma, klibuma, plīsušiem orgāniem.
  • Govīm ģenētiski tiek audzēti muskuļi, lai iegūtu lielāku izmēru, kas savukārt, ir vairāk tirgus gaļa. Tomēr, jāapzinās, ka mātes organismā arī teļi iegūst šos pašus augšanas hormonus, tāpēc dzemdības ir diezgan problemātiskas. Visbiežāk lauksaimniekiem ir jāpalīdz dzemdībās, kā arī jāveic ķeizargrieziens, lai abi dzīvnieki neaizietu bojā.

Lielākā daļa dzīvnieku, kas tiek audzēti pārtikai, tiek pakļauti arī transportēšanas stresam. Dzīvnieki tiek transportēti, piemēram, no fermas uz kautuvi. Pat visvairāk kontrolētos apstākļos šajā nozarē, transports izraisa stresu, jo dzīvniekiem šajā laikā ir liegta pārtika, ūdens un jebkādi mīkstinoši materiāli. Kravas automašīnas ir tik pārpildītas, ka dzīvnieki nespēj atpūsties, viņi cīnās viens ar otru, mīda ar kājām, lai tikai atrastu brīvāku telpu. Īpaši augsts traumu risks ir iekraušanas un izkraušanas laikā.

Ļoti mazs, bet pieaugošs procents lauksaimniecības dzīvnieku sākts audzēt tādās labklājības saimniecībās, kas ļauj dzīvniekiem izbaudīt dabisko uzvedību, iegūstot pieeju izkļūt svaigā gaisā un būt sociāliem vienam ar otru. Lai gan dzīvnieki šā vai tā tiek audzēti pārtikas ieguvei, šie lauksaimnieki cenšas nodrošināt viņus ar augstu dzīves kvalitāti visa mūža laikā. Šādas bioloģiskās lauksaimniecības prasa daudz lielākas izmaksas, kā rezultātā gala produkti pie kases vairs nešķiet “lēta” produkcija. Tāpēc savā ziņā arī patērētāji ir atbildīgi, kāda būs dzīvnieku dzīve lauksaimniecībā. Ja viņi iegādāsies bioloģiski audzētu pārtiku, tas tikai sponsorēs un ļaus turpināt šādu audzēšanas modeli. Turpretī, pērkot tikai lētāko pārtiku, mēs tādā veidā atbalstam masveida fermu augšanu un attīstību.

Par rakstu paldies mūsu atbalstītājiem – www.superlaina.com.

Neliela cūkkopības saimniecība

Jebkuru ģimene, kura vēlētos iegūt svaigu gaļas produkciju,m nebaidoties par to, kā dzīvnieks ir ticis audzēts un kopts, varētu apsvērt domu audzēt paši savā pagalmā cūkas. Tās aug strauji, turklāt, prasa ļoti mazu teritoriju kā arī tikai nelielu kopšanu. Cūkgaļa ir viens no labumiem, kas tiek iegūts, uzsākot cūkkopības biznesu. Nodrošināt savu ģimeni ar svaigu gaļu, kā arī pārdot to vietējā tirgū un iegūt finansiālos līdzekļus – cūkkopība varētu nodrošināt šos divus galvenos mērķus. Bet vai tu zini, kā pareizi izveidot savu saimniecību un kā uzturēt dzīvniekus?

Nojume
Cūkas prasa ļoti daudz vietas. Lai gan mācību grāmatās var iegūt nepatiesu informāciju, ka vienai cūkai nepieciešama teritorija, kas ir divu kvadrātmetru platībā, tomēr patiesībā ir jāatrod nedaudz lielāka teritorija dzīvnieka labklājībai. Faktiski vienai cūkai nojume ir jāveido vismaz 5 kvadrātmetru platībā, vēlams pat vēl vairāk, jo viņām patīk staigāt. Ūdens ir jānoliek tālāk no barības punkta, jo cūkas ātri vien iemācās nokārtoties tieši blakus ūdenim. Cūkas ir dabiskie ekskavatori, tāpēc mēģinās izrakties no jebkura iežogojuma. Daudzi cilvēki kā efektīvu aizsargu izmanto elektrisko žogu, bet jāatceras, ka to nedrīkst izmantot virs ieejas, pretējā gadījumā dzīvnieki nevēlēsies iziet ārā no žoga. Pajumte ir nepieciešama, lai varētu paslēpties no sliktiem laika apstākļiem. Ja mājās ir neizmantota klēts vai zirgu stallis, tad šīs telpas var izmantot kā mājvietu cūkām, tomēr tad būs regulārāk jāatbrīvo no mēsliem. Turpretī svaigā gaisā mēsli ātrāk absorbējas zemē.

Barība un dzēriens
Lai cūkas augtu efektīvi un veselīgi, tām nepieciešama pieeja pārtikai visas diennakts laikā. Daudziem cilvēkiem ir kārdinājums atdot cūkām visus pārpalikumus no ēdienreizēm. Tas ir pieņemami, tomēr nedrīkst pilnībā aizstāt komerciālo barību. Ēdot jūsu maltītes paliekas, cūkas nesaņem sabalansētu diētu un augs daudz lēnāk. Atceries, ka jebkas, kas ir indīgs cilvēkiem (piemēram, rabarberu lapas) ir indīgs arī cūkām. Cūkām patstāvīgi ir nepieciešams svaigs ūdens. Pretēji izplatītajam teicienam “svīst kā cūka”, patiesībā, šie dzīvnieki nesvīst vispār. Vienīgais veids, kā viņas atbrīvojas no karstuma ir ātri elpojot, daudz dzerot un bieži urinējot. Karstā laikā jānodrošina cūkām pajumte, lai tās varētu uzturēties ēnā, kā arī jāpārbauda, vai ūdens nav pārāk uzsilis, pretējā gadījumā dzīvnieki to nedzers.

Veselības aprūpe
neskatoties uz to, ka cūka tiek audzēta, lai nokautu, – ir jārūpējas par viņas veselību. It īpaši svarīgi ir pārbaudīt, vai organismā nav iekšējie parazīti. Ņemot vērā, ka cūkas ir visēdāji, tās ātri var inficēties ar dažādām slimībām, apēst parazītu oliņas, kas vēlāk attīstās viņu orgānos. Parazīti var pat ļoti ievainot cūkas veselību, un, protams, neviens arī pēc nokaušanas negribēs šādu gaļu lietot uzturā. Tas nozīmē, pirms uzsāc cūkkopību, noteikti griezies pie veterinārārsta un uzzini visu nepieciešamo par cūku veselības uzturēšanu. Tāpat ik pa laikam piesaisti savu ārstu mājas vizītēm, lai regulāri pārbaudītu cūku veselību.

Komposta veikšana
Kā jau nojaut, cūkām ļoti patīk ēst. Un viss, kas tiek apēsts, pēc kāda laika nāk ārā. Cūku mēsli ir lielisks mēslojuma avots sakņu dārzam un puķu dobēm. Tāpēc esi cītīgs cūku mēslu tīrītājs un veido savu kompostu. Augšanas sezonā augsne būs ļoti pateicīga par barības vielām, sniedzot lielisku ražu, ar ko, protams, vari pabarot arī savas cūkas.

Noderētu atcerēties, ka cūkas ir spēcīgi dzīvnieki. Pēc rakstura mēdz būt arī ļoti spītīgi indivīdi. Tāpēc ir jāapņemas ar lielu pacietību un mieru, lai veiksmīgi sastrādātos ar saviem mājlopiem.

Liellopu audzēšanas melnā puse

Lielie dzīvnieki, kas pēc ārienes izskatās kā milži, patiesībā ir maigi, ziņkārīgi un gudri dzīvnieki. Tie ir bara dzīvnieki, un tāpat kā mūsu četrkājainie draugi suņi, arī govīm patīk pavadīt laiku kopā ar citām govīm. Faktiski var uzskatīt, ka govis ir arī ļoti līdzīgas cilvēkiem, tieši to spilgto raksturojumu dēļ: dažas ir drosmīgas, dažas kautrīgas, dažas draudzīgas, bet dažas lecīgas. Saskaņā ar pētījumiem, govis ir gudri dzīvnieki, kas var atcerēties lietas ļoti ilgu laiku. Govis socializējas sarežģītos veidos, laika gaitā attīstot ciešu draudzību, un dažreiz turot aizvainojumu pret citām govīm, kas savulaik ir kaut ko sliktu izdarījušas. Tāpēc mūsdienu lauksaimniecība un fermu audzēšana ir krietni vien izbojājusi dabisko dzīvnieku labklājību, liedzot tām svaigu gaisu, ganības un sabiedrību.

Tāpat kā visi dzīvnieki, arī govis novērtē savu dzīvi un nevēlas mirt. Netrūkst stāstu, kuros atklāts, kā govis cenšas izbēgt no sava “likteņa” tikt aizsūtītām uz kautuvi vai citu fermu. Govs Emīlija Masačūsetsā bija spējīga pārlēkt pāri 5 pēdu augstiem vārtiem, lai izvairītos no kautuves. Govs Sūzija izlauzās no iekraušanas kuģī, kas arī veda uz kautuvi – viņa ieleca upē un spēja nopeldēt vairākus kilometrus pāri upei. Govis jūt, kas viņas sagaida, un neviens saprātīgs dzīvnieks to nevēlētos piedzīvot.

Amerikas Savienotajās Valstīs gaļas un piena nozarēs katru gadu cieš un mirst vairāk nekā 29 miljoni govis. Bez pretsāpju līdzekļiem dzīvniekiem ar uzkarsētiem ieročiem tiek iededzinātas firmas zīmes, tiek nogriezti ragi, kā arī vīriešu dzimuma dzīvnieki tiek kastrēti. Kad tās ir sasniegušas pietiekamu vecumu, govis masveidā tiek nosūtītas uz fermām vai kautuvēm. Piensaimniecībā govis tiek mākslīgi impregnētas lai saglabātu piena plūšanu, tās tiek atdalītas no saviem jaundzimušajiem teļiem, līdz beidzot to ķermenis vairs nespēj funkcionēt, tāpēc arī tiek nosūtītas uz kautuvēm. Patiesībā, govīm ir ļoti spēcīgi izteiktas mātes jūtas, tāpēc, atšķirot tās no jaundzimušajiem teļiem, viņas izmisīgi kliedz vairākas dienas pēc tam.

Govis pienu ražo tieši tā paša iemesla dēļ, kā cilvēki – lai pabarotu savus mazuļus. Lai piespiestu mātītes ražot daudz vairāk piena, tās tiek impregnētas, izmantojot mākslīgo apsēklošanu katru gadu. Teļi tiek atrauti no mātēm un tiem ir tikai divi likteņi kas atšķiras no dzimuma. Tēviņi nonāk audzētavās, kur tiek nobaroti, lai iegūtu lielāku muskuļu svaru un ieguvi gaļas produkcijā. Turpretī mātītēm ir tieši tāds pats liktenis kā teļu mammām – ražot pienu, dzemdēt bērnus un, kad ķermenis paliks pavisam “nelietojams”, tas nonāks kautuvē. Vidēji viena govs šobrīd dienā ražo apmēram četras reizes vairāk nekā tas bija 1950.tajos gados. Piena govīm tiek dotas dažādas zāles, kas novērš sāpīgu iekaisumu rašanos tesmeņa zonās. Saskaņā ar ASV Lauksaimniecības departamentu, 16,5% no piena govīm cieš no mastīta, kas ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem pieaugušām govīm piensaimniecības nozarē.

Govju dabīgais dzīves mūžs ir apmēram 20 gadi, turpretī tās govis, kuras tiek izmantotas piensaimniecības nozarē nodzīvo vien 5 gadus, jo viņu organisms paliek bezspēcīgs no patstāvīgas grūtniecības vai zīdīšanas perioda. Turklāt, līdz savam nāves brīdim, vismaz 50% no govīm ir klibas, jo tām ir jāstāv uz betona grīdas.

Liellopi, kuri tiek audzēti gaļas ieguvei, regulāri saņem antibiotiku devas, lai tie ātrāk augtu un saglabātu veselību tajos nožēlojamos apstākļos, kādi tiem ir piešķirti. Dažas no antibiotikām, tostarp penicilīns un tetraciklīns tiek lietots arī lai ārstētu cilvēkus. Tādējādi mēs iegūstam to, ka organisms paliek rezistents pret baktērijām, jo pārlieku daudz ēdam produktus, kuru sastāvā jau ir šīs antivielas. Teksasas Tehnoloģiskās universitātes zinātnieki izsaka bažas, ka baktērijas, kuras paliks rezistentas pret šīm antivielām, var nokļūt gaisā un radīt cilvēkiem grūti ārstējamas infekcijas slimības.

Lauksaimniecības vēsture

Lauksaimniecības vēsture ir stāsts par cilvēces attīstību un zemju apstrādāšanu, lai ražotu pārtiku, šķiedrvielas un citas preces, kuras sistemātiski prasīja zināšanu un tehnikas paaugstināšanu. Pirms cilvēce sāka attīstīt augu audzēšanu, pārsvarā pārtika tika iegūta medījot un ievācot dabas veltes. Zināšanas un prasme rūpēties par augsni un produktiem uzlaboja cilvēku labklājību, ļaujot klaniem un ciltīm palikt vienā vietā paaudzi pēc paaudzes. Arheoloģiskās liecības parāda, ka šāda attīstība ir sākusi notikt jau vairākus desmitus gadu pirms mūsu ēras. Turklāt, nav noslēpums, ka vēl joprojām cilvēki domā kā uzlabot un paplašināt savas auglīgās zemes efektīvāku izmantošanu.

Pateicoties lauksaimniecībai, attīstījās arī pilsētas, kā arī tirdzniecības attiecības starp dažādiem reģioniem un iedzīvotāju grupām. Cilvēki sāka piegādāt preces no vienas vietas uz otru, kur attiecīgie apstākļi (klimatiskie apstākļi, augsne un citi) liedza iegūt. Lauksaimniecība bija svarīgs aspekts ekonomikas izaugsmē vairākus gadsimtus pirms rūpnieciskās revolūcijas. Ilgtspējīga attīstība pasaules pārtikas piegādes sfērā ietekmē ilgtermiņa izdzīvošanu, tāpēc jārūpējas, lai lauksaimniecības metodes paliek harmonijā ar apkārtējo vidi.

Lauksaimniecības pirmsākumi
Lauksaimniecība, domājams, ir izveidojusies dažādos laikos atsevišķās zonās, no kurām visagrākā, šķiet, ir bijusi Dienvidrietumu Āzija. Apzināt absolūto lauksaimniecības sākuma posmu ir problemātiski, jo pāreja no mednieku-vācēju sabiedrības ir bijusi jau vairākus tūkstošus gadus pirms tika veikti datējumi. Ir pierādījumi, ka savvaļas graudaugi tikuši izmantoti un audzēti pirms aptuveni 20 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras Dienvidrietumu Āzijā un Ziemeļāfrikā. Kvieši ir bijuši pirmie graudaugi, kuri ir sēti speciāli, lai novāktu un lietotu pārtikā lielos apjomos. 70000 gados pirms mūsu ēras sējas un ražas novākšana sasniedza Mezopotāmiju, kas vairojās ar lielu pārtikas uzplaukumu, jo augsne tur bija īpaši piemērota kultūraugu audzēšanai. Pēc tūkstoš gadiem lauksaimniecība bija iesakņojusies arī Nīlas upes reģionā, kā arī Ķīnā un Tuvajos Austrumos. Tomēr Ķīnā kā primārā kultūra sāka tikt izmantota rīsu audzēšana, atstājot kviešus un citus kultūraugus kā mazāk populāru. Kukurūza pirmo reizi tika sākta audzēt kā kultūraugs ap 3000 gadu pirms mūsu ēras, lai gan zinātnieki šo jautājumu mēdz apstrīdēt, uzsverot, ka ir daudz senākas liecības par šo laiku. Jaunajā pasaulē Amerikā sāka masveidā audzēt arī tādus pārtikas produktus kā kartupeļus, tomātus, piparus, ķirbjus un pupiņas, jo tieši šeit bija raksturīgi plaši lauksaimniecības lauki, Andu kalnu pakājē.

Par vienu no lauksaimniecības attīstības iemesliem varētu uzskatīt klimata pārmaiņas, taču, iespējams, visai cieša saikne bija arī sociālajiem iemesliem – jaunu zemju atklāšana, dāvanu pasniegšana no eksotiskajām valstīm un svešām kultūrām. Pavisam noteikti notika pakāpeniska pāreja no mednieku-vācēju sabiedrības uz lauksaimniecības ekonomiku, jo daudzi kultūraugi bija apzināti apstrādāti, bet citus produktus vēl joprojām ievāca no savvaļas. Līdz par Bronzas laikmetam, vietējiem iedzīvotājiem bija pilnīga atkarība no iekšzemes kultūraugiem un savvaļas resursiem, kas noteica katras vietas konkrētos ēšanas paradumus. Intensīvā lauksaimniecība dod daudz lielāku labumu nekā medības-vākšana spēja atbalstīt. Jo visu, kas tika uzaudzēts un netika izmantots, varēja uzkrāt, kā arī tirgoties ar citām kultūrām. Lauksaimnieki spēja pabarot lielu skaitu cilvēku, kas arī faktiski bija izšķirošais faktos patstāvīgās armijas un karavīru pieaugumam.

Šumeru lauksaimniecība vija viens no ietekmējošajiem faktoriem, kas veicināja teritorijas paplašināšanos, padarot to par lielu impēriju. Lauksaimniecības zemju apgūšana arī bija viens no iemesliem, kāpēc izcēlās konflikti starp teritorijām – ikviens gribēja iegūt labākas augsnes, plašākas teritorijas, kur audzēt savu kultūru.

Lauksaimniecības nākotne

Sākot ar traktoriem, kurus nevada cilvēks un robotizētu ražas novākšanas tehnoloģiju, kas saglabā produkciju svaigu piecas reizes ilgāk – cilvēki ir apsēsti ar tehnoloģiju izmantošanu, lai atrisinātu daudzas problēmas tieši pārtikas sistēmā. Taču patiesā aina ir tāda, ka tehnoloģijas ir tikai neliela daļa no risinājuma, kuru mēs meklējam. Reālā nākotnē lauksaimniecībā neaug ne augi, ne dzīvnieki – tajā aug uzņēmumi.

Nepārprotiet – saimniecības jau šobrīd ir uzņēmi, turklāt ar neticami intensīvu kapitālu un augsta riska biznesu. Vienā gadā lauksaimnieks var atļauties investēt pāris miljonus dažādos aktīvos, pārdot savu ražu un gada laikā tāpat iegūt peļņu 30 līdz 40 tūkstošu dolāru apmērā. Tas ir pietiekami liels risks, lai pretī saņemtu tādu algu. Tomēr lauksaimnieki to dara. It īpaši, kad šobrīd ir pienācis laiks, kad preču cenas ir nokritušās, viņi meklē iespējas, kā mazināt dažas riska iespējas savā uzņēmumā.

Pastāv daudz diskusijas par lauksaimniekiem un kā varētu izmainīt pārtikas sistēmu. Mazās ilgtspējīgās bioloģiskās saimniecības cīnās pret spēcīgiem lielajiem uzņēmumiem, kuriem tāpat ir atbalsts no vietējām kopienām un visiem pārējiem. Šādi lielie uzņēmumi ir pārvalda tūkstošiem hektāru monokultūras, skaitot tikai savu naudu un nedomājot par ietekmi uz vidi un veselību. Jāatzīst, ka ļoti daudz patērētāji izmanto tieši šādu lauksaimniecības modeļa pārtiku, jo saprotams – tas ir lētāk. Ja mēs vēlamies ilgtspējīgu pārtikas sistēmu, ir jāsāk ar mums pašiem. Lauksaimnieki nespēj investēt bioloģiskā lauksaimniecībā, ja no tā nenāk nekāda peļņa. Ar nepietiekamiem ienākumiem nav iespējams iegādāties sēklas, apūdeņošanas iekārtas un daudz citas lietas, lai vēlāk nenonāktu pie bankrota sliekšņa.

Realitāte ir tāda, ka, pretēji plaši izplatītajam mītam, mums nav nepieciešamība, ka lauksaimniecība paliek produktīvāka. Lauksaimnieki nav vienpersoniski atbildīgi par cilvēku pieaugušo skaitu, un viņiem nav jādomā kā pabarot visu populāciju, tādējādi palielinot ražošanu līdz 2050. gadam par 70%. Lauksaimniekiem faktiski nav nepieciešams apstādīt katru sīkāko kvadrātmetru un izspiest no tā kādu pārtikas produktu. Lauksaimniekiem pašiem ir jāuzlabo sava dzīves kvalitāte, kas nāks par labu arī pašai pārtikas sistēmai nākotnē. Ko mēs varētu darīt, lai atbalstītu lauksaimniekus un tie pārvietotos uz priekšu auna veida lauksaimniecības uzņēmumā? Mēs varam investēt. Investēt – iegādājoties viņu produkciju.

Ja runājam par nākotni, kas būs tepat jau pēc dažiem gadu desmitiem, tad, protams, apmierināt 9,6 miljardu cilvēku vajadzības nebūs vieglākais lauksaimnieku uzdevums. Ņemot vērā, kāda šobrīd intensīva lauksaimniecība notiek, tad faktori kā ierobežotas aramzemju platības, svaiga ūdens nepieciešamība, klimata pārmaiņas – var krietni vien ietekmēt nākotnes lauksaimnieku vīziju. Ir aprēķināts, ka šobrīd lauksaimniecībā tiek izmantoti 70% pasaules dzeramā ūdens, kas ar laiku varētu pieaugt, atstājot visu cilvēci faktiski bez svaiga un tīra ūdens. Klimata pārmaiņu ietekmē var notikt sezonas maiņas, kas neatbilst augu un dzīvnieku dzīves ciklam. Par visiem šiem jautājumiem ir jāsāk domāt jau šobrīd, lai mēs būtu gatavi pakāpeniski stāties pretī nākotnes izmaiņām. Viens no veidiem, kā risināt šādus jautājumus un vienlaicīgi paaugstināt kvalitāti un kvantitāti ir izmantot precīzo lauksaimniecību, jeb plašāk zināmu kā “gudro lauksaimniecību”.

Gudrā lauksaimniecība ir process, kad korporācijas un saimniecības biroji savāc milzīgu daudzumu informācijas no kultūraugu ražas, augsnes, mēslošanas, laika apstākļiem, teritorijas kartēšanas, iekārtām, dzīvnieku veselības. Tādējādi, apkopojot visu informāciju, var nonākt pie gala rezultātiem, kā viens faktors var ietekmēt otru, padarot iespējamu to novēršanu. Lauksaimniecības zemēs tiek uzstādīti dažādi sensori, lai uzraudzītu un laikus atklātu reproducēšanas notikumus un veselības traucējumus dzīvniekiem, kā arī augiem.

Lauksaimniecība – lielākā cilvēces kļūda vēstures laikā

Pirms cilvēki pievērsās lauksaimniecībai, viņi dzīvoja laimīgāk, veselīgāk, brīvāk un vieglāk. Tāds ir pasaules top zinātnieka un domātāja Džereda Daimonda uzskats, ko viņš veltījis visai “Discover Magazine” žurnāla lasītāju auditorijai pirms gandrīz 30 gadiem. Viņš uzsver, ka lauksaimniecība ir katastrofa, no kuras mēs nekad vairs neatgūsimies. Pirms ieviesa plaši zināmo lauksaimniecību kā lielāko pārtikas ieguves sfēru, vācēju un mednieku ciltīs nepastāvēja ne dzimuma kritizēšana, sociālās vērtības, viņi bija brīvi no jebkāda veida valdības, turklāt – ar lielisku veselību. Pieradinot dzīvniekus un ieviešot kultūraugus noveda arī pie cilvēku pieradināšanas pie dažādām slimībām, despotisma un seksuālās nevienlīdzības, kas ir liels lāsts mūsu tālākai eksistencei.

Salīdzinot arheoloģisko pētnieku iegūto skeletu pazīmes, var liecināt, ka pirms lauksaimniecības ieviešanas, cilvēki bija garāki, stiprāki un veselīgāki nekā tām tautām, kuri jau nodarbojās ar šo zemes apkopšanu. Kaulu un zobu atliekas neuzrādīja gandrīz nekādas slimības pazīmes. Salīdzinot jaunāko laiku, vai pat mūsdienu skeletu ar seno vēstures pēcteci, kurš dzīvoja izteiktā mednieku-vācēju laikmetā, bija vērojams , ka gandrīz par 50% biežāk bija vērojams emaljas defekts, kas liecina par nepietiekamu uzturu, četrkārtīgi palielināts dzelzs deficīts, un trīskārši palielināts pieaugums kaulu bojājumiem, kas atspoguļo daudz infekcijas slimības. Tiem skeletiem, kuri savā eksistences laikā nodarbojās ar lauksaimniecību, bija vērojams izteiktas mugurkaula izmaiņas, kas ir smaga fiziskā darba rezultāts.

Lauksaimniecība bija slikts solis cilvēku veselības jautājumā trīs galveno iemeslu dēļ:
1. Pārāk liela atkarība no graudu un cieti saturošiem produktiem
Lauksaimniecības uzturs balstās galvenokārt uz augstu ogļhidrātu, zema barības vielu blīvuma kultūrām, piemēram, graudi un kartupeļi. Turpretī vācēju-mednieku diēta balstījās uz daudzveidīgu pārtikas kombināciju: savvaļas augi un nomedītie dzīvnieki nodrošināja labāku uzturvielu līdzsvaru. Lauksaimniecības revolūcija sniedza “lētas kalorijas uz slikta uztura rēķina”.

2. Daudzveidība augkopībā izraisa ražas bojāšanos, kā rezultātā ir masveida bads
Dzīvojot atkarībā no daudziem dažādiem kultūraugiem, zemnieki viegli vien varēja ieskriet bada riskā, ja kaut viena no ražām neizdevās. Piemēram, šāda tendence bija vērojama 1840. gadā, kad Īrijā bija masveida bads, jo neizdevās praktiski neviena kartupeļu raža.

3. Augstāks iedzīvotāju blīvums mudināja vairoties epidēmijas slimības
Lauksaimniecība mudināja cilvēkus sanākt kopā pārpildītās sabiedriskās vietās, piemēram, uz gadatirgiem. Kā rezultātā arvien straujāk sāka izplatīties infekcijas slimības un parazīti. Daži arheologi gan nepiekrīt, ka tieši lauksaimniecība varētu būt pie vainas lielajiem epidēmijas uzliesmojumiem, uzsverot, ka pie vainas ir teritorijas paplašināšanās. Šo varētu uzskatīt par “vistas un olas argumentu”, jo paplašināšanās veicina nepieciešamību pēc lauksaimniecības, un lauksaimniecības attīstība ļauj paplašināties un apgūt jaunas zemes. Epidēmijas nevarēja ņemt virsroku laikā, kad cilvēki dzīvoja nelielās ciltīs un patstāvīgi mainīja savas atrašanās vietas. Tuberkuloze un diarejas slimības sākās tieši ar lauksaimniecības pieaugumu un bija raksturīgi lielajās pilsētās.

Bez nepietiekama uztura, bada un epidēmijas infekciju slimībām, lauksaimniecība radīja vēl lielāku lāstu cilvēcei: cilvēku šķiru iedalījums, vara, pārsvars pār citiem. Medniekiem un vācējiem nebija iespējas nekur noglabāt ēdienu, tāpēc viņi ēda un dalījās ar citiem dienu no dienas. Viņiem nevajadzēja ne klētis, ne tvertnes, kur uzglabāt pārtiku, vēl jo vairāk, viņi neizturēja ganāmpulkus, kuriem būtu nepieciešama patstāvīga aizsardzība un uzraudzība. Turpretī sākoties lauksaimniecībai, cilvēki sāka atdalīties viens no otra, izveidojās šķiras un klases, kas ieguva varu pār citiem cilvēkiem. Tā izveidojās karaļi, imperatori un pretēji – zemnieki, kuri kalpoja viņiem. Cilvēki kļūst arvien alkatīgāki, kad viņiem kaut kas pieder, tāpēc katrs centās no savas zemes iegūt visu maksimālo labumu. Bet, ja augsne nespēja vairs dot labu ražu, visa ģimene cieta no šķiru maiņas uz zemāku kārtu.

Labāko mājlopu izvēle

Ja esi nolēmis iesaistīties mājlopu audzēšanā, jāsaprot, kādam mērķim tas ir darīts. Lopu audzēšana nenozīmē vien pabarot līdz noteiktam vecumam un tad nokaut pārtikas ieguvei. Protams, eksperti uzskata, ka lopu audzēšana nav grūtāka par dārza iekopšanu un uzturēšanu, tomēr ir jāsaprot, ka dzīvām būtnēm ir nepieciešama lielāka uzmanība un labklājības apstākļi. Ir daudzi veidi, kā audzēt lopus arī ierobežotā nelielā pagalmā. Tomēr, izvēloties konkrētus dzīvniekus, kas visvairāk atbilstu jūsu vajadzībām, teritorijas apjomam ir būtiska nozīme.

Svarīgs fakts, kas nosaka saimniecības izveidi, ir finanses. Pamata lietas, kur nepieciešams investēt budžets, ir: sākotnējās izmaksas dzīvnieka iegādei, mājokļa vajadzībām, barošanas vajadzībām. Noteikti tev iepriekš jāapskata vietējās regulas, kas, iespējams, nosaka kādu ierobežojumu. Daudzās apdzīvotās vietās noteikumi ir visai specifiski, kas ierobežo dzīvnieku skaitu vienā mājsaimniecībā, nosakot, cik tālu no tuvākā blakus īpašuma ir jāatrodas jaunajai lopu audzētavai.

Nekādus “Mū”
Tālāk lasot un ievērojot, turpmākajā rakstā būs uzskaitīti dzīvnieki, kas ir truši, vistas, aitas un cūkas. Izlaižot populārāko lauksaimniecības balstu – govis. Iemesli, lai tu neuzsāktu savu saimniecību tieši ar piena govju vai gaļas liellopu audzēšanu ir daudzi:

  • Kūtsmēslu kaudzes var būt diezgan prāvas. It īpaši, ja tava teritorija nav pārāk liela.
  • Liellopi prasa izturīgākus žogus kā citi dzīvnieki
  • Govīm ir nepieciešama ievērojama ganību teritorija, turklāt, ar ļoti zaļu ganību lauku
  • Nokaujot kaut vienu dzīvnieku, tu iegūsi tik daudz pārtikas produktu, ka nebūsi spējīgs to visu legalizēt

Tāpēc, iesaku sākumā no liellopu audzēšanas atturēties, tā vietā apskatot citus variantus.

Trušu audzēšana
Klusi, tīri un ražīgi – truši ir vispiemērotākie dzīvnieki, kurus var audzēt arī mazākās telpās. Pūkainie zīdītāji ir bez smaržas, tāpēc nepiesaistīs arī mušas. Truši dod lielisku peļņu par summu no barības un darbaspēka ieguldītā. Trušus var pārdot gan gaļai, gan kažokādai. Lai gan parasti truša kažoks netiek izmantots liela apģērba ražošanā, tomēr mēteļu apdares un cepures no trušādas vienmēr ir atbalstītas. Bet, neskatoties uz visiem ieguvumiem, šai sugai ir nopietns trūkums – tā ir lieliska barība plēsoņām. Tāpēc, ja nebūsi izveidojis pietiekami spēcīgu žogu, tavi dzīvnieki ātri vien kļūs par vieglu laupījumu.

Vistu audzēšana
Šie populārie sētas putni var būt ļoti efektīvi gaļas un olu ražotāji. Vistas ir ļoti neizvēlīgi dzīvnieki, tās ēd visu, tāpēc nav īpaši jādomā par speciālu pārtiku. Protams, šis aspekts var izrādīties negatīvs, ja runa ir par dārza izpostīšanu. Tāpēc, lai aizsargātu savus kultūraugus, nepieciešams nožogot teritoriju. Tāpat kā trušiem, arī vistām piemērotas ir mazākas teritorijas, nav nepieciešami plaši ganību lauki. Tomēr nožogojums ir nepieciešams, lai pasargātu putnus no plēsējiem. Ja audzēsi ne tikai vistas, bet arī gaiļus, tad būs jāsamierinās ar dzīvo modinātāju.

Aitu audzēšana
Mierīgi, klusi un gandrīz bez skaņas – šie dzīvnieki ir lieliski mājdzīvnieki, ja vien vari piedāvāt viņiem svaigas, zaļas ganības. Ja tev ir kāds neizmantos lauks, kurā neesi plānojis stādīt kultūru, tad izmanto to ganību izveidei. Sezonas laikā vispār nav jādomā par papildus barošanu, kā tikai aizvest uz ganībām. Aitas var izmantot gan gaļas, gan vilnas ieguvei. Regulāra aprūpe praktiski nav nepieciešama, kā tikai reizi gadā vajadzētu apcirpt. Kopumā skatoties, aitas prasa mazākus ikdienas uzturēšanas noteikumus kā tas nepieciešams trušiem vai vistām. Tomēr šeit ir nepieciešams lielākas saimnieciskās zināšanas, kā, piemēram, pļavas nedrīkst pārmērīgi noganīt, pretējā gadījumā augsne paliks neauglīga un vairs nebūs izmantojama. Arī cirpšana prasa zināmas iemaņas, papildus tam, tehnoloģijas mēdz būt ļoti dārgas.

Cūku audzēšana
Cūkas ir lieliski atkritumu pārstrādātāji, tās ēd visu, sākot ar virtuves atliekām, dārza zaļumiem, graudiem, saknēm, olu čaumalām, subproduktiem. Barošana ir nepieciešama divas reizes dienā, papildus vienmēr nodrošinot ar svaiga dzeramā ūdens krājumiem. Cūkas neprasa lielu teritoriju. Tās var turēt aplokā ar iespēju paslēpties no saules, karstās vasaras dienās. Viennozīmīgi ar ko būs jāsaskaras audzēšanas procesā būs sabiedrības reakcija saistībā ar ožu.